Par Ārstniecības likuma 53.1 panta septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 107. pantam

15. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8.

punkts noteic, ka tiesībsargam ir tiesības iesniegt pieteikumu

par lietas ierosināšanu, ja institūcija vai amatpersona, kas

izdevusi apstrīdēto aktu, nav tiesībsarga norādītajā termiņā

novērsusi viņa konstatētos trūkumus. Šādas konstitucionālā strīda

risināšanas kārtības mērķis ir pēc iespējas panākt tā

atrisināšanu pirms Satversmes tiesas iesaistes. Tas nozīmē, ka

tiesībsargam ir jādara zināmi savi apsvērumi par tiesību normas

neatbilstību jau pirms tam, kad viņš iesniedz pieteikumu

Satversmes tiesā. Tas nepieciešams, lai institūcija vai

amatpersona, kas izdevusi tiesībsarga apstrīdēto normu, pati

varētu novērst šīs normas neatbilstību. Ja institūcija vai

amatpersona, kas izdevusi tiesībsarga apstrīdēto normu, vēlāk,

proti, Satversmes tiesā uzsāktās tiesvedības laikā, groza

tiesībsarga iesniegumā apstrīdēto normu, tiesībsargam nav

atkārtoti jāvēršas pie institūcijas vai amatpersonas, kas to

izdevusi. Turpretim tad, ja apstrīdētās normas grozīšana vai

izslēgšana atbilst tiesībsarga ieteikumam, viņš ir tiesīgs

iesniegt procesuālu lūgumu tiesvedību izbeigt.

Saeimas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka Pieteikuma

iesniedzējs nav paudis likumdevējam savu viedokli par pārejas

periodam izraudzīto regulējumu un konkrēti par Ārstniecības

likuma pārejas noteikumu 31. punktu. Tādējādi likumdevējam neesot

bijusi zināma Pieteikuma iesniedzēja attieksme pret pārejas

periodam noteikto regulējumu.

Pieteikuma iesniedzējs gan pieteikumā, gan tiesas sēdē

uzsvēra, ka jau no 2013. gada pastāvīgi esot norādījis

likumdevējam to, ka par pagarināto normālo darba laiku noteiktā

darba samaksas likme ir pretrunā ar vienlīdzības principu (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 7. lp., 2. sēj. 59. lp. un 3. sēj. 43.

lp.). Tiesībsargs nepārprotami esot likumdevējam paudis

uzskatu, ka pašreizējais tiesiskais stāvoklis ir pēc iespējas

drīzāk pilnībā jānovērš, pielīdzinot pagarinātā normālā darba

laika apmaksas likmi Darba likumā noteiktajai virsstundu darba

apmaksas likmei. Tādējādi likumdevējam Pieteikuma iesniedzēja

nostāja pēc būtības esot bijusi zināma.

No lietas materiāliem konstatējams, ka jau 2013. gada 8.

novembrī tiesībsargs ierosinājis pārbaudes lietu Nr.

2013-152-15B, kura ir pabeigta 2016. gada 1. februārī ar

atzinumu. Tajā Saeima lūgta līdz 2016. gada 1. augustam grozīt

Ārstniecības likuma 53.1 panta septīto daļu, lai

novērstu atšķirīgu attieksmi pret ārstniecības personām un

neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav

ārstniecības personas, attiecībā uz darba samaksu par pagarināto

normālo darba laiku (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8.-13.

lp.). Pārbaudes lietas ietvaros tiesībsargs ir vērsies gan

Veselības ministrijā, gan Labklājības ministrijā, un pārbaudes

lietas ziņojums tām ir nosūtīts (sk. lietas materiālu 1. sēj.

14.-17., 19., 20., 22. un 23. lp.).

2017. gada 1. martā tiesībsargs atkārtoti vērsies Veselības

ministrijā, lūdzot sniegt informāciju par to, kādas konkrētas

izmaiņas Ārstniecības likumā vai citos tiesību aktos plānotas

attiecībā uz pagarinātā normālā darba laika saīsināšanu un tā

apmaksas likmes pielīdzināšanu virsstundu darba apmaksas likmei

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 24. lp.). 2017. gada 8.

jūnija likuma "Grozījumi Ārstniecības likumā" projekta

izstrādes laikā tiesībsargs norādījis, ka plānotā darba samaksas

kārtība, kas paredz pakāpenisku atteikšanos no pagarinātā normālā

darba laika, nenovērš nevienlīdzīgo attieksmi pret ārstniecības

personām un neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes

personām, kuras nav ārstniecības personas (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 53. lp.). Pēc šā likuma pieņemšanas

tiesībsargs turpinājis paust savu viedokli un 2017. gada 14.

jūlijā nosūtījis vēstuli Saeimai, lūdzot likumdevēju līdz 2017.

gada 1. septembrim pārskatīt Ārstniecības likuma pārejas

noteikumus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 54. lp.).

Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības ir uzturējis savu viedokli, ka

likumdevējam pēc iespējas īsākā laikā ir jāpielīdzina pagarinātā

normālā darba laika apmaksas likme virsstundu darba apmaksas

likmei.

Tādējādi Pieteikuma iesniedzējs ir

ievērojis Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8.

punkta nosacījumu.