14. pants

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2.

punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma

pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību

norma ir zaudējusi spēku. Šī norma ir vērsta uz to, lai

nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes

tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs

nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu).

Tādējādi, lai izlemtu jautājumu par tiesvedības izbeigšanu

lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punktu un ņemot vērā lietā sniegtos viedokļus,

Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ir zaudējusi

spēku.

Saeima 2017. gada 8. jūnijā ir pieņēmusi likumu

"Grozījumi Ārstniecības likumā". Ar šiem grozījumiem no

2017. gada 1. jūlija ir izslēgta Ārstniecības likuma

53.1 panta septītā daļa. Tiesībsargs tiesas sēdē pauda

uzskatu, ka apstrīdētā norma gan ir izslēgta no Ārstniecības

likuma, bet tā paša likuma pārejas noteikumu 31. punktā ir

ietverts tāds regulējums, kas pēc būtības turpina ar apstrīdēto

normu iedibināto tiesisko kārtību.

Saskaņā ar Satversmes 85. pantu Satversmes tiesa izskata

lietas par likumu atbilstību Satversmei. Ar jēdzienu

"likums" šeit saprotamas arī likumu daļas jeb

atsevišķas tiesību normas. Viens no tiesību normas veidiem ir

uzvedības noteikumi. Uzvedības noteikumi ir veidoti kā noteiktu

seku sasaiste ar noteiktiem priekšnoteikumiem, proti: ja izpildās

tiesiskā sastāva priekšnoteikumi, ir jāiestājas attiecīgām

tiesiskajām sekām. Gan tiesību normas tiesiskā sastāva pazīmes,

gan tiesisko seku pazīmes var nebūt ietvertas vienā teikumā - tās

var būt iekļautas vairākos teikumos gan viena likuma, gan pat

vairāku likumu ietvaros. Tādēļ Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

apstrīdētā norma, proti, 53.1 panta septītā daļa,

patiešām ir izslēgta no Ārstniecības likuma vai tikai pārcelta uz

citu vietu šajā pašā likumā.

Satversmes tiesa atzinusi, ka apstrīdētās normas teksta

izslēgšana no regulējuma pati par sevi var nebūt pietiekams

arguments, lai atzītu, ka strīds vairs nepastāv. Proti, ir

nepieciešams pārbaudīt, vai ir novērsta ar apstrīdēto normu

radītā tiesiskā situācija pēc būtības (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 7. punktu).

Saeima 2017. gada 22. novembrī pieņēmusi likumu

"Grozījumi Ārstniecības likumā", ar kuru Ārstniecības

likuma pārejas noteikumos ietverts 31. punkts, kas nosaka darba

samaksas likmi par darba laiku, kas pārsniedz Darba likumā

noteikto normālo darba laiku, jeb pagarinātā normālā darba laika

apmaksas likmi. Proti, laikā no 2018. gada 1. janvāra līdz 2019.

gada 31. decembrim darba samaksu par darba laiku, kas pārsniedz

Darba likumā noteikto normālo darba laiku, nosaka proporcionāli

darba laika pieaugumam: no 2018. gada 1. janvāra līdz 31.

decembrim ne mazāk kā 1,20 noteikto stundas algas likmju apmērā,

bet no 2019. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim - ne mazāk kā

1,35 noteikto stundas algas likmju apmērā.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma grozītā veidā

(tās darbības laiks ir ierobežots līdz 2019. gada 31. decembrim,

un pagarinātā normālā darba laika apmaksas likme ir paaugstināta

līdz 1,2 un 1,35) vēl joprojām ir spēkā esoša. Visi būtiskie

apstrīdētās normas elementi ir saglabāti. Pagarināto normālo

darba laiku strādājošajiem nosakāmās atlīdzības likme tik un tā

ir zemāka nekā Darba likuma 68. panta pirmajā daļā noteiktā likme

par virsstundu darbu. Satversmes tiesa atzīst par pamatotu

Pieteikuma iesniedzēja viedokli, ka Ārstniecības likuma pārejas

noteikumu 31. punkts pēc būtības turpina uzturēt ar Ārstniecības

likuma 53.1 panta septīto daļu iedibināto kārtību

attiecībā uz pagarinātā normālā darba laika apmaksas likmi.

Proti, likumdevējs samaksai par pagarināto normālo darba laiku

joprojām ir noteicis zemāku likmi nekā samaksai par virsstundu

darbu Darba likuma izpratnē.

Šādos apstākļos Satversmes tiesai nav pamata piemērot

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu.

Līdz ar to tiesvedība lietā ir

turpināma, pārbaudot Ārstniecības likuma pārejas noteikumu 31.

punkta (turpmāk - apstrīdētā norma) atbilstību Satversmes 91.

panta pirmajam teikumam un 107. pantam.