17. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. pantā ietvertajam vienlīdzības

principam, proti, viņš uzskata, ka visām ārstniecības personām un

tām pielīdzinātajām personām, kas strādā pagarināto normālo darba

laiku, jābūt nodrošinātām vienlīdzīgām tiesībām saņemt par to

tādu samaksu, kas atbilst Darba likumā noteiktajai virsstundu

darba apmaksas likmei.

Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi

cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā." Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

nostiprinātā vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai

tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša

ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez

jebkādām privilēģijām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu).

Tas nenozīmē nivelēšanu, bet prasa vienādi izturēties pret tām

personām, kuras atrodas patiešām vienādos un salīdzināmos

apstākļos. Proti, vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un

saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada

3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1.

punktu un 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 13. punktu). Likumdevējam, izdodot tiesību

aktus, ir jāņem vērā Satversmes 91. pantā ietvertais vienlīdzības

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 20. punktu). Attiecīgi

likumdevējam ir pienākums izstrādāt tādas normas, kas paredz

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

apstākļos, ja vien nav kādu saprātīgu un objektīvu iemeslu to

nedarīt.

Lai izvērtētu kādas normas atbilstību Satversmes 91. pantā

ietvertajam vienlīdzības principam, jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23.

novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 16. punktu).