Par Ārstniecības likuma 53.1 panta septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 107. pantam

18. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Visupirms izskatāmajā lietā ir jānoskaidro, vai un

kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Lai to

noskaidrotu, ir nepieciešams noteikt galveno šīs grupas vienojošo

pazīmi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka salīdzināmos apstākļos

atrodas visi nodarbinātie, kuriem noteiktais darba laiks

pārsniedz normālo darba laiku Darba likuma izpratnē. Pieteikuma

iesniedzēja viedoklis par izskatāmajā lietā salīdzināmajām

personu grupām ir balstīts uz uzskatu, ka pagarinātais normālais

darba laiks pēc būtības ir virsstundu darbs Darba likuma

izpratnē, proti, ir darba laiks, kas pārsniedz Darba likumā

noteikto normālo darba laiku. Tādējādi visi nodarbinātie, kuriem

noteiktais darba laiks pārsniedz Darba likumā noteikto normālo

darba laiku, pēc būtības veicot virsstundu darbu Darba likuma

izpratnē.

Saeima pēc būtības ir pievienojusies Pieteikuma iesniedzēja

uzskatam par izskatāmajā lietā salīdzināmajām personu grupām

(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 40.

lp.).

Darba likuma 131. panta pirmā daļa noteic, ka darbinieka

normālais dienas darba laiks ir astoņas stundas, bet normālais

nedēļas darba laiks - 40 stundas. Darbs, kas tiek veikts virs šā

laika, Darba likuma izpratnē ir virsstundu darbs. Darba likumā

jēdziens "pagarinātais normālais darba laiks" vispār

nav lietots un arī šāda darba laika apmaksas noteikumi nav

paredzēti.

Pagarinātais normālais darba laiks tika ieviests Ārstniecības

likumā ar 2009. gada 8. aprīļa likumu "Grozījumi

Ārstniecības likumā" un ir spēkā no 2009. gada 13. maija.

Proti, Ārstniecības likuma 53.1 panta trešā daļa

noteica: lai nodrošinātu ārstniecības pieejamību, pēc

ārstniecības personas vai ārstniecības iestādes iniciatīvas

ārstniecības personai var noteikt pagarinātu normālo darba laiku,

kas nepārsniedz 60 stundas nedēļā un 240 stundas mēnesī. Šā

regulējuma mērķis bija nodrošināt veselības aprūpes nozarē

nepieciešamos cilvēkresursus ekonomiskās krīzes laikā (sk.

Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 39. lp.).

Pagarinātais normālais darba laiks ir piemērojams arī

neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav

ārstniecības personas (sk. Ārstniecības likuma 53.1

panta astoto daļu).

Ārstniecības personas un neatliekamās medicīniskās palīdzības

brigādes personas, kuras nav ārstniecības personas, strādājot

pagarināto normālo darba laiku, pēc būtības veic virsstundu darbu

Darba likuma 136. panta pirmās daļas izpratnē, proti, strādā

ilgāk par Darba likuma 131. panta pirmajā daļā noteikto normālo

darba laiku. Tātad salīdzināmajām grupām kopīgā tās raksturojošā

pazīme ir darba laiks, kas pārsniedz 40 stundas nedēļā.

Tādējādi izskatāmajā lietā

salīdzināmā situācijā atrodas visi nodarbinātie, kuriem

noteiktais darba laiks pārsniedz normālo darba laiku.