21. pants

Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko rada

apstrīdētā norma, ir objektīvs un saprātīgs pamats, jāpārbauda,

vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis.

Satversmes tiesa atzinusi, ka pienākums norādīt un pamatot

atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr.

2012-06-01 12. punktu).

21.1. Saeima ir norādījusi uz apstākļiem, kas bija

pamatā atšķirīgas attieksmes sākotnējai noteikšanai, proti, uz

ārstniecības personāla trūkumu ekonomiskās krīzes laikā un

attiecīgi uz nepieciešamību nepārtraukti nodrošināt kvalitatīvu

ārstniecības pakalpojumu pieejamību (sk. Saeimas atbildes

rakstu lietas materiālu 1. sēj. 39. lp.).

Paužot apsvērumus par apstrīdētajā normā noteiktās atšķirīgās

attieksmes saglabāšanu pārejas periodā, likumdevējs norādījis, ka

ir vērtētas valsts budžeta iespējas un ņemta vērā nepieciešamība

ievērot Fiskālās disciplīnas likuma prasības. Šīs izvērtēšanas

rezultātā par piemērotāko risinājumu esot atzīta pakāpeniska

atteikšanās no pagarinātā normālā darba laika triju gadu periodā

(sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 40.

lp.).

Savukārt Pieteikuma iesniedzējs tiesas sēdē uzturēja viedokli,

ka likumdevēja izvēlei atteikšanos no pagarinātā normālā darba

laika interpretēt tādējādi, ka atšķirīgā attieksme turpinās visa

pārejas perioda garumā līdz pat 2020. gada 1. janvārim, neesot

saskatāms leģitīms mērķis. Pieteikuma iesniedzēja viedoklim par

to, ka nevienlīdzīgas attieksmes turpināšanai pārejas periodā nav

leģitīma mērķa, tiesas sēdē pievienojās vairākas lietā

pieaicinātās personas - LVSADA, Bērnu slimnīcas bērnu ķirurgu

arodbiedrība, I. Liepiņa un K. Dupate (sk. tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 112., 129. lp. un 3. sēj.

2.-10., 23.-24.lp.).

Satversmes tiesa jau ir vērtējusi pārejas noteikumu dabu,

atzīstot, ka pārejas noteikumi ir normatīvā akta sastāvdaļa, kurā

tiek īpaši reglamentēti dažādi jautājumi, kas saistīti ar

normatīvā akta piemērošanu konkrētā periodā. Pārejas noteikumi ir

juridiskās metodes instruments, ar kura palīdzību normatīvā akta

izdevējs citstarp var grozīt tiesību normu tiesiskās sekas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 10. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2010-18-01 14.4. punktu). Izdarot

grozījumus tiesiskajā regulējumā, Saeimai ir jāizvērtē, vai

konkrētajā gadījumā ir nepieciešami pārejas noteikumi un, ja tie

ir nepieciešami, kāds pārejas periods ir nepieciešams līdz jaunā

regulējuma spēkā stāšanās dienai (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01

16.2. punktu). Lai noteiktu tādu pārejas regulējumu, kas

atbilst taisnīguma principam, demokrātiskā tiesiskā valstī

likumdevējam ik reizi ir jāizvērtē iecerētā tiesiskā risinājuma

ietekme gan uz sabiedrības interesēm, gan to personu tiesībām,

kuru pamattiesības tiek ierobežotas.

Izskatāmās lietas materiāli un tiesas sēdē paustie viedokļi

apliecina, ka pagarinātā normālā darba laika un attiecīgās darba

samaksas likmes noteikšana 2009. gadā bija pamatota ar

nepieciešamību ekonomiskās krīzes apstākļos stabilizēt situāciju

veselības aprūpes nozarē. Proti, ierobežojuma leģitīmais mērķis

bija sabiedrības labklājības aizsardzība ekonomiskās krīzes

apstākļos.

No lietas materiāliem izriet, ka līdz pat 2017. gadam, kad

Satversmes tiesā tika iesniegts tiesībsarga pieteikums un

ierosināta izskatāmā lieta, likumdevējs nav pārskatījis ne

pagarinātā normālā darba laika, ne tā apmaksas regulējumu.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdēs saistībā ar

Ārstniecības likuma grozījumu izstrādi paustie viedokļi liecina,

ka, izskatot pārejas regulējumu par pakāpenisku atteikšanos no

pagarinātā normālā darba laika, par prioritāro argumentu tika

izvirzīta iespējami mazāka ietekme uz valsts budžetu. Tiesas sēdē

R. Ražuks uzsvēra, ka iespēja atteikties no apstrīdētās normas

radusies tad, kad nodokļu reformas rezultātā bija atrasti

nepieciešamie valsts budžeta līdzekļi (sk. tiesas sēdes

stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 92. lp.). Arguments par

nepieciešamo valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu minēts gan

Finanšu ministrijas un Veselības ministrijas vēstulēs Saeimas

Sociālo un darba lietu komisijai (sk. lietas materiālu 1. sēj.

100.-102. lp.), gan arī Saeimas Sociālo un darba lietu

komisijas sarakstē ar Ministru kabinetu (sk. lietas materiālu

1. sēj. 105.-106. lp.). Šo argumentu Saeimas Sociālo un darba

lietu komisijas sēdē uzsvēris arī Veselības ministrijas valsts

sekretārs K. Ketners (sk. lietas materiālu 1. sēj. 144.

lp.). Pēc Veselības ministrijas aprēķiniem, likuma izpildei

2018. gadā ir un turpmāk ik gadu nepieciešams papildu finansējums

4 000 000 euro apmērā (sk. lietas materiālu 1. sēj.

107.-164. lp.). Gan Saeimas, gan Finanšu ministrijas un

Veselības ministrijas pārstāvji šo pozīciju uzturēja arī tiesas

sēdē. Tika uzsvērts, ka pakāpeniska veselības aprūpes nozarei no

valsts budžeta piešķiramā finansējuma palielināšana ir

noteicošais faktors, kas turklāt ļaus uzlabot veselības aprūpes

sistēmas funkcionēšanu kopumā. Proti, likumdevējs ir būtiski

palielinājis finansējumu veselības aprūpes nozarē strādājošo

atalgojuma pieaugumam, kā arī noteicis tādu pārejas regulējumu,

kas citstarp ietver apstrīdēto normu un ir vērsts uz pilnīgu

atteikšanos no pagarinātā normālā darba laika.

Tādējādi likumdevējs ir vērtējis to, vai pārejas periods ir

nepieciešams, lai nodrošinātu sabiedrības interešu aizsardzību,

kas izskatāmās lietas apstākļos izpaužas kā valsts budžeta

stabilitāte un nepārtraukta kvalitatīvu veselības aprūpes

pakalpojumu pieejamība.

21.2. Satversmes tiesa atzīst, ka pārejas perioda

noteikšanas pamatā var būt apsvērumi, kas saistīti ar

nepieciešamību nodrošināt valsts budžeta stabilitāti. Tomēr

Satversmes tiesa norāda, ka šādi argumenti paši par sevi nav

pietiekami, lai pamatotu atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi

pārejas periodā, proti, lai pamatotu to, ka pagarināto normālo

darba laiku strādājošajām ārstniecības personām un neatliekamās

medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav ārstniecības

personas, par to joprojām nosakāma zemāka darba samaksas likme

nekā Darba likumā noteiktā virsstundu darba apmaksas likme.

Likumdevējam, arī pieņemot pārejas perioda regulējumu, ir

pienākums norādīt un pamatot ar to noteiktā ierobežojuma leģitīmo

mērķi. Šāds izvērtējums jāveic arī tad, ja tiek paredzēta

pakāpeniska atteikšanās no iepriekš pastāvējuša tiesiskā

regulējuma.

Tādējādi atšķirīgajai attieksmei pret ārstniecības personām un

neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes personām, kuras nav

ārstniecības personas, nosakot pagarinātā normālā darba laika

apmaksas likmes pārejas periodā, nav leģitīma mērķa.

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam

vienlīdzības principam.