20. pants

Secinot, ka tiesību norma rada atšķirīgu attieksmi,

Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai atšķirīgā attieksme ir

noteikta ar Satversmē noteiktajā kārtībā pieņemtu tiesību normu,

proti, vai tā uzskatāma par pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta

sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 20. punktu un 2017. gada 15.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 17.2. punktu). Lai

izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 14.

punktu un 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103

19. punktu).

Apstrīdētā norma ir ietverta 2016. gada 23. novembra likumā

"Grozījumi Ārstniecības likumā", kas savukārt bija

iekļauts likuma "Par valsts budžetu 2018. gadam"

projektu pavadošo likumprojektu paketē.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka likumdevējam ir tiesības

un arī pienākums valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu

paketē iekļaut jautājumus, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko

gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2017-03-01 17.2. punktu).

Satversmes tiesa konstatē, ka apstrīdētā norma ir cieši

saistīta ar valsts budžetu 2018. gadam un vidēja termiņa budžeta

ietvaru 2017., 2018. un 2019. gadam (sk. Saeimas atbildes

rakstu lietas materiālu 1. sēj. 37. lp.).

Izskatāmajā lietā nav strīda un arī Satversmes tiesai nerodas

šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta Satversmē un

Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, izsludināta un

publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un ka tā ir

pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

piemērošanas sekas.

Tātad ar apstrīdēto normu noteiktais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.