3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

1. pantam.

Saeima norāda, ka, pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs

izvērtējis apstākļus un nolēmis ar pārejas noteikumiem aizsargāt

personu tiesisko paļāvību, paredzot saprātīgu termiņu, lai līgumi

par atkritumu apsaimniekošanu tiktu noslēgti atbilstoši Atkritumu

apsaimniekošanas likumam.

Pirmkārt, personām esot radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka

tiks saglabātas konkrētās tiesības, ko tās ieguvušas atbilstoši

noslēgtajiem līgumiem pirms Atkritumu apsaimniekošanas likuma

pieņemšanas, proti, tiesības uz jau ievadītām tiesiskajām

attiecībām. Otrkārt, likumdevējs esot vērtējis līdzsvaru starp

personu tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu

nodrošināšanu. Sabiedrība esot ieinteresēta, lai pašvaldībās

tiktu nodrošināta atkritumu apsaimniekošana. Turklāt atkritumu

apsaimniekošana esot sarežģīts komercdarbības veids, kas prasot

apjomīgas finanšu investīcijas un attiecīgajā komercdarbībā

iesaistīto personu paļaušanos uz to, ka tās attiecīgajā jomā

varēs darboties pietiekami ilgu laiku.

Saeima uzsver, ka esot iespējamas situācijas, kad atsevišķu

personu un visas sabiedrības interesēm atbilst esošā tiesiskā

regulējuma saglabāšana, nevis strauja pāreja uz jauno regulējumu,

kas varētu būt saistīta ar zināmu nenoteiktību un risku, ka

atkritumu apsaimniekošana netiks nodrošināta pienācīgā

līmenī.

Papildus Saeima norāda, ka līgumus par atkritumu

apsaimniekošanu ar atsevišķām personām slēgušas vietējās

pašvaldības, rīkojoties tām deleģētās kompetences ietvaros.

Pašvaldības princips liedzot likumdevējam iejaukties vietējo

pašvaldību darbībā, imperatīvi nosakot, ka to noslēgtie līgumi ir

automātiski izbeidzami. Ja vietējā pašvaldība slēgusi līgumus

pretēji likumu prasībām, to spēkā esamība esot vērtējama

atbilstoši normatīvo aktu prasībām, apstrīdot to tiesas ceļā,

nevis ar vispārēju likumdevēja lēmumu, kas skartu visus

attiecīgās jomas līgumus un visas pašvaldības.