11. pants

Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

11.1. Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka

Satversmes 106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz

darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

darbavietu, tostarp arī tiesības saglabāt esošo nodarbošanos un

darbavietu. Tātad tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver

tādu būtisku elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos,

kas savukārt ietver tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu).

Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības

"brīvi izvēlēties" prasa, lai indivīdam tiktu

nodrošināta iespēja izvēlēties, taču neprasa, lai katram tiktu

nodrošināta iespēja strādāt, turklāt strādāt tieši to darbu, ko

viņš vēlas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 4. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2001-16-01 secinājumu daļas 2. punktu).

Kā norādījusi Satversmes tiesa, Satversmes 106. panta pirmā

teikuma izpratnē tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

darbavietu nozīmē, pirmkārt, visām personām vienlīdzīgu pieeju

darba tirgum un, otrkārt, to, ka valsts nedrīkst izvirzīt

personām citus ierobežojošus kritērijus kā vien noteiktas spēju

un kvalifikācijas prasības, kurām neatbilstoša persona nevarētu

pildīt attiecīgā amata pienākumus. Valstij ir pienākums

atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri

traucētu personai īstenot tās tiesības "brīvi

izvēlēties" nodarbošanos (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01

14.1. punktu).

Satversmes 106. panta pirmajā teikumā nostiprinātās

pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas

ierobežo personas brīvību izvēlēties nodarbošanos. Tomēr šī norma

neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā

konkrētu nodarbošanos varētu īstenot (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu

daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2015-03-01 14.2. punktu). Likumdevējam ir rīcības brīvība

izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību,

ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs (sal. sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr.

2009-74-01 14. punktu). Ja likumdevējs ir paredzējis šādas

prasības, tad tās citstarp vērtējamas kā Satversmes 106. panta

pirmajā teikumā noteikto pamattiesību ierobežojumi (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

2017-07-01 13.1. punktu).

11.2. Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir

pienākums pildīt saistības, kas tai izriet no līguma par

pievienošanos Eiropas Savienībai. Proti, līdz ar līguma par

Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Eiropas

Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību

sastāvdaļu. Saskaņā ar šo līgumu Latvijai ir saistoši arī Eiropas

Savienības institūciju pieņemtie demokrātiju stiprinošie

normatīvie akti. Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā

nostiprinātā šo aktu interpretācija ir saistoša, piemērojot

nacionālos normatīvos aktus, lai novērstu iespējamās pretrunas

starp Latvijas un Eiropas Savienības tiesību normām. Attiecīgi

likumdevējam, pieņemot tiesību normas, it īpaši tādas normas, ar

kurām nacionālajā tiesību sistēmā tiek ieviestas Eiropas

Savienības direktīvu prasības, ir jāievēro vispārējie tiesību

principi un citas Satversmes normas, kā arī Eiropas Savienības

tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 24.2. punktu un 2018. gada 11.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-12-01 13. punktu).

Kritērijus, kuriem jāatbilst nacionālajos normatīvajos aktos

ietvertajam regulējumam attiecībā uz darba līgumiem, kurus slēdz

uz noteiktu laiku, nosaka arī Pamatnolīgums, kas ieviests ar

Direktīvu. Pamatnolīguma preambulā norādīts, ka uz nenoteiktu

laiku slēgti darba līgumi ir vispārpieņemta darba attiecību

forma. Tomēr noteiktos sektoros, specialitātēs un darbības sfērās

uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi ir nodarbinātības iezīme,

kas var būt noderīga gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Viens

no Pamatlīguma mērķiem ir novērst secīgu uz noteiktu laiku

noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu (sk.

Pamatnolīguma 1. klauzulu). Proti, atbilstoši Pamatnolīguma

5. klauzulai tādas dalībvalsts normatīvajos aktos, kurā šādu

darba līgumu slēgšana tiek pieļauta, jābūt noteiktiem pasākumiem,

kas novērstu šādu līgumu ļaunprātīgas izmantošanas risku.

Tādējādi, izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes

106. panta pirmajam teikumam, jāņem vērā arī attiecīgās jomas

Eiropas Savienības tiesību akti un to piemērošanas prakse.

11.3. Latvijā asociētā profesora un profesora amati

pieder pie reglamentētajām profesijām. Tāpēc arī asociētā

profesora un profesora profesionālās darbības uzsākšanai un

veikšanai normatīvajos aktos, tostarp Augstskolu likumā, ir

izvirzītas profesionālās kvalifikācijas prasības.

Atbilstoši Augstskolu likuma 27. panta otrajai daļai, 28.

panta ceturtajai daļai un 30. panta piektajai daļai asociētā

profesora un profesora galvenie uzdevumi ir veikt zinātniskos

pētījumus konkrētajā zinātnes apakšnozarē vai mākslinieciskās

jaunrades nozarē, kā arī piedalīties studējošo izglītošanā -

nodrošināt un vadīt studiju darbu, vadīt pētniecības darbu

doktora un maģistra grāda iegūšanai, gatavot jauno zinātnieku,

mākslinieku un docētāju paaudzi.

Satversmes tiesa ir atzinusi: lai pilnīgāk un objektīvāk

varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās citstarp

konkretizējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām. Satversmes

vienotības principa piemērošana balstās uz pieņēmumu, ka

Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas ir

interpretējamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12. punktu un

2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 17.

punktu).

No Augstskolu likuma izriet, ka profesūras, proti, asociēto

profesoru un profesoru kopuma, darbs ir saistīts ar nacionālās un

starptautiskās zinātnes veidošanu, kā arī jaunās zinātnieku

paaudzes sagatavošanu. Tādēļ izskatāmajā lietā Satversmes tiesai

jāņem vērā arī citās Satversmes normās garantētās tiesības,

tostarp Satversmes 113. pants, kas nosaka valsts pienākumu atzīt

zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību. Tas

nozīmē, ka valstij, izvirzot prasības attiecībā uz asociētā

profesora un profesora profesionālo darbību, ir pienākums gan

ievērot un aizsargāt, gan arī nodrošināt attiecīgo personu

tiesības uz zinātnisko, māksliniecisko un citādu jaunrades

brīvību.

Satversmes 113. pantā ietvertās tiesības pilnībā iespējams

īstenot tikai akadēmiskās brīvības apstākļos, kas ir būtisks

sabiedrības ilgtspējīgas attīstības priekšnoteikums. Augstskolu

likuma 6. pantā ir noteikts, ka augstskolās tiek nodrošināta

pētniecības darba un mākslinieciskās jaunrades brīvība. Latvijai

pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir saistoša arī Eiropas

Savienības Pamattiesību harta. Šā Eiropas Savienības tiesību akta

13. pantā noteikts, ka pētījumu veikšana humanitārajās un

eksaktajās zinātnēs ir brīva, proti, tiek respektēta pētnieka

akadēmiskā brīvība.

Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa norādījusi, ka

zinātniskā brīvība visupirms ietver zinātnisko pašnoteikšanos, kā

arī zināšanu ieguvi un tālāknodošanu. Ikvienam, kurš nodarbojas

ar zinātni, pētniecību vai mācīšanu, ir tiesības tikt pasargātam

no jebkādiem valsts mēģinājumiem ietekmēt zināšanu iegūšanu un

tālāknodošanu. Tā kā pētniecības un mācīšanas procesā ir jātiecas

pēc patiesības kā pēc kaut kā "ne pilnībā apzināta un nekad

pilnībā neapzināma" (Vilhelms fon Humbolts), zinātnei jābūt

brīvai no valsts iejaukšanās un balstītai uz zinātnieka

personisko un autonomo atbildību (sk. Vācijas Federālās

konstitucionālās tiesas 1973. gada 29. maija sprieduma lietā 1

BvR 424/71 un 325/72 128. rindkopu).

No Satversmes 113. panta citstarp izriet valsts pienākums

ievērot un aizsargāt, kā arī nodrošināt profesūras akadēmisko

brīvību. Pasaules universitāšu dienesta 1988. gada septembrī

pieņemtās Limas deklarācijas par akadēmisko brīvību un augstākās

izglītības iestāžu autonomiju 1. pantā skaidrots, ka akadēmiskā

brīvība ir personas brīvība individuāli vai kopīgi ar citiem

iegūt, pilnveidot un nodot zināšanas, veicot pētniecību,

studējot, piedaloties diskusijās, dokumentējot, veicot izstrādi,

īstenojot jaunradi, mācot, lasot lekcijas un rakstot. Savukārt

Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas

(turpmāk - UNESCO) rekomendācijā par augstākās izglītības iestāžu

mācībspēku statusu norādīts, ka akadēmiskā brīvība ietver brīvību

veikt pasniedzēja darbu un piedalīties diskusijās, nepakļaujoties

noteiktu doktrīnu spiedienam, brīvību veikt pētījumus, izplatīt

un publicēt tajos gūtos rezultātus, brīvību paust savu viedokli

par iestādi vai sistēmu, kurā viņi strādā, brīvību no

institucionālās cenzūras, kā arī brīvību piedalīties

profesionālajās vai reprezentējošās akadēmiskajās organizācijās

[sk.: United Nations Educational, Scientific and Cultural

Organisation, Recommendation concerning the Status of

Higher-Education Teaching Personnel, 1997 (turpmāk - UNESCO

Rekomendācija)]. Lai gan minētajiem dokumentiem nav juridiski

saistošs raksturs, Satversmes tiesa atzīst, ka tie atklāj

būtiskus akadēmiskās brīvības jēdziena satura elementus.

Darbavieta profesūrai ir viena no galvenajām akadēmiskās

brīvības īstenošanas procesuālajām garantijām (sk. UNESCO

Rekomendācijas 45. punktu). Tādēļ Satversmes tiesa,

izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. panta

pirmajam teikumam, ņems vērā to, ka asociētā profesora un

profesora amatus, atšķirībā no citām profesijām, raksturo

akadēmiskā brīvība.

11.4. No apstrīdētajām normām izriet, ka asociētos

profesorus un profesorus amatā ievēlē uz noteiktu laiku, tas ir,

uz sešiem gadiem, un uz šo pašu termiņu augstākās izglītības

iestādes rektors slēdz darba līgumu. Pat tad, ja personai ir

attiecīgā darba veikšanai atbilstošas spējas un kvalifikācija,

izbeidzoties šim termiņam, darba līgums tiek izbeigts. Lai

persona varētu atkārtoti pretendēt uz asociētā profesora vai

profesora amatu, tai jāsaņem atbilstošs zinātniskā un pedagoģiskā

darba novērtējums un atkārtoti jāpiedalās konkursā uz asociētā

profesora vai profesora amatu. Asociētā profesora vai profesora

amata pretendenta darbības atbilstību nozares profesoru padome

vērtē pēc Noteikumos Nr. 391 ietvertajiem zinātniskās un

pedagoģiskās kvalifikācijas vērtēšanas kritērijiem. Arī

atkārtotas ievēlēšanas gadījumā darba līgums ar asociēto

profesoru vai profesoru tiek slēgts uz noteiktu laiku, proti,

sešiem gadiem.

Pieteikuma iesniedzējs atkārtoti pretendējis uz asociētā

profesora amatu. Profesoru padome atzinusi, ka viņa zinātniskā un

pedagoģiskā kvalifikācija ir atbilstoša asociētā profesora amata

pienākumu veikšanai. Atbilstoši apstrīdētajai Augstskolu likuma

27. panta piektajai daļai un 30. panta ceturtajai daļai

Pieteikuma iesniedzējs asociētā profesora amatā ievēlēts uz

sešiem gadiem un arī darba līgums ar viņu noslēgts uz šo laiku

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 29.-39. lp.)

Tādējādi ar apstrīdētajām normām

tiek ierobežotas Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 106. panta

pirmajā teikumā ietvertās tiesības saglabāt nodarbošanos, kuru

raksturo akadēmiskā brīvība.