13. pants

Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar likumu, jāpārbauda:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt tā piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2015.

gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu un 2015.

gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 23.

punktu).

13.1. Lai gan apstrīdētās normas vērtējamas kā vienots

regulējums, tomēr Satversmes tiesai jāpārbauda, vai katra no tām

ir pieņemta pienācīgā kārtībā, ir izsludināta un publiski

pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami

skaidri formulēta.

Apstrīdētā Augstskolu likuma 30. panta ceturtā daļa pašreizējā

redakcijā tika izteikta ar Saeimā 2000. gada 23. novembrī

pieņemto likumu "Grozījumi Augstskolu likumā", kas

2000. gada 12. decembrī izsludināts oficiālajā preses izdevumā

"Latvijas Vēstnesis", Nr. 448/449 (2359/2360). Tomēr

identisks pamattiesību ierobežojums jau kopš 1995. gada 2.

novembra, kad Saeima pieņēma Augstskolu likumu, bija ietverts tā

30. panta otrajā daļā. Arī Augstskolu likuma 28. panta otrajā

daļā paredzētais termiņš, uz kādu personu ievēlē profesora amatā,

ir noteikts ar Saeimā 1995. gada 2. novembrī pieņemto Augstskolu

likumu.

Savukārt apstrīdētajā Augstskolu likuma 27. panta piektajā

daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar 2006.

gada 2. marta likumu "Grozījumi Augstskolu likumā".

Minētā norma pieņemta Satversmes 81. panta kārtībā. Proti,

Ministru kabinets 2005. gada 23. augustā pieņēma noteikumus Nr.

635" Grozījumi Augstskolu likumā", kas 2005. gada 26.

augustā iesniegti apstiprināšanai Saeimai. Attiecīgais

likumprojekts Saeimā izskatīts trijos lasījumos. Likums 2006.

gada 23. martā izsludināts oficiālajā preses izdevumā

"Latvijas Vēstnesis", Nr. 48 (3416).

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

apstrīdētās normas ir pieņemtas Satversmē un Saeimas kārtības

rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir izsludinātas un publiski

pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Attiecīgajās apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību

ierobežojuma formulējums ir pietiekami skaidrs. Persona var

izprast šā ierobežojuma saturu un paredzēt tā piemērošanas

sekas.

13.2. Vienlaikus, noskaidrojot to, vai likums ir

pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, jāņem

vērā, ka atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam ir

pienākums izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību normu

atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp

Eiropas Savienības tiesību normām, un saskaņot likumprojektā

paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās

tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam. Labas

likumdošanas principa tvērumā ietilpst demokrātiju stiprinošu

Eiropas Savienības tiesību ievērošana, tādējādi veicinot

ilgtspējīga tiesiskā regulējuma pieņemšanu (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.4.

un 18.4.1. punktu).

Izskatāmajā gadījumā apstrīdētā Augstskolu likuma 28. panta

otrā daļa un 30. panta ceturtā daļa pieņemta pirms Latvijas

iestāšanās Eiropas Savienībā. Savukārt apstrīdētā Augstskolu

likuma 27. panta piektā daļa pieņemta jau pēc Latvijas iestāšanās

Eiropas Savienībā, 2006. gada 2. martā. Tomēr attiecīgā Ministru

kabineta noteikumu projekta anotācijā norādīts, ka tam nav

saistības ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. Arī no

likumprojektam iesniegto priekšlikumu tabulām un Saeimas sēžu

stenogrammām Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka

likumdevējs Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas pieņemšanas

procesā būtu vērtējis tās atbilstību Pamatnolīgumā ietvertajiem

principiem (sk. Saeimai 2005. gada 26. augustā iesniegtā

Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. 635 "Grozījumi

Augstskolu likumā" anotāciju, priekšlikumu tabulas

likumprojekta Nr. 1324 2. un 3. lasījumam, Saeimas 2005. gada 8.

septembra, 2006. gada 9. februāra un 2006. gada 2. marta sēžu

stenogrammas). Latvija Pamatnolīgumā ietvertās prasības ir

ieviesusi Darba likumā, tā 44. pantā nosakot, kādos gadījumos var

tikt noslēgti darba līgumi uz noteiktu laiku, kā arī paredzot

ierobežojumus šādu līgumu kopējam termiņam (sk. Darba likuma

45. pantu). Tomēr lietā nav materiālu, kas norādītu uz to, ka

likumdevējs, ar apstrīdētajām normām nosakot no Darba likuma

atšķirīgu regulējumu, būtu vērtējis to atbilstību Eiropas

Savienības tiesībām.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ne katrs parlamentārās

procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats tam, lai uzskatītu, ka

pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai parlamentārās

procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu,

jābūt pamatotām šaubām par to, ka gadījumā, ja procedūra tiktu

ievērota, Saeima būtu pieņēmusi tādu pašu lēmumu [sk.

Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr.

03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu]. Proti, tikai būtisku

procesuālo pārkāpumu dēļ tiesību norma var tikt uzskatīta par

prettiesisku.

Satversmes tiesa 2019. gada 6. marta spriedumā lietā Nr.

2018-11-01 atzina labas likumdošanas principa pārkāpumu, jo

apstrīdētās normas pieņemšanas procedūrā konstatēja vairākus

procesuālus pārkāpumus, kas, it īpaši to kopsakarā, bija būtiski.

Viens no pārkāpumiem bija tas, ka likumdevējs nebija vērtējis

apstrīdēto normu atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

2018-11-01 18.5. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa

nav konstatējusi citus pārkāpumus apstrīdēto normu pieņemšanas

procedūrā. Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka divas no

apstrīdētajām normām ir pieņemtas pirms Latvijas iestāšanās

Eiropas Savienībā. Tādēļ tas vien, ka likumdevējs nav vērtējis

apstrīdēto normu atbilstību Pamatnolīgumā ietvertajiem

principiem, nav pamats atzīt tās par neatbilstošām labas

likumdošanas principam un Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai

apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir

leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips.

Tātad no apstrīdētajām normām

izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.