14. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas

Universitātes profesore Dr. habil. philol. Ina

Druviete - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

1., 105. un 112. pantam.

Augstskolu likums esot uzskatāms par valsts valodas politikas

īstenošanas instrumentu. Viens no valodas politikas un arī

apstrīdēto normu mērķiem esot aizsargāt valsts pastāvēšanai

nepieciešamo vienoto saziņas līdzekli - valsts valodu. Latvijai

esot raksturīga asa valodu konkurences situācija, tādēļ latviešu

valodas nostiprināšana Satversmē un citos tiesību aktos esot

nepieciešama.

Privātajām augstskolām tāpat kā pārējai sabiedrībai vajagot

būt atbildīgām par latviešu valodas attīstību. Saskaņā ar

Augstskolu likuma 5. pantu, kas pēc būtības esot deklaratīvs,

augstskolām vajagot darboties sabiedrības interesēs, kurās

ietilpstot arī latviešu valodas saglabāšana zinātnē un augstākajā

izglītībā. Tas neprasot papildu resursus, jo obligāti nenozīmējot

augstskolu pienākumu veidot valodniecības studiju programmas vai

veikt pētījumus šajā nozarē.

Augstskolu likuma 56. pants nodrošinot valsts valodas

dominējošās lomas saglabāšanu Latvijas augstākajā izglītībā,

vienlaikus dodot iespēju apgūt arī profesionālajai kvalifikācijai

nepieciešamās citu valodu prasmes. Liberālāki valodu lietošanas

noteikumi radītu nevēlamas sekas citos izglītības posmos,

piemēram, mazinātu motivāciju apgūt valsts valodu vispārējās

izglītības iestādēs.

Valsts valodas aizsardzība esot apstrīdēto normu leģitīmais

mērķis. Latviešu valodas pozīcijas vairākās sociolingvistiskās

funkcijās neatbilstot valsts valodas statusam - lielākoties tieši

krievu valodas runātāju lingvistiskās pašpietiekamības dēļ.

Apstrīdētās normas palīdzot šādā situācijā nodrošināt augsta

līmeņa latviešu valodas prasmi dažādu jomu speciālistu vidū.

Apstrīdētās normas esot samērīgas, jo nodrošinot privāto

augstskolu absolventiem vienlīdzīgas izglītības un darba

iespējas, kā arī spēju iesaistīties sabiedrības dzīvē.

Nepieciešamība pēc efektīvākas mācību un valsts valodas apguves

norādīta arī vairākos nesenos Eiropas Savienības rekomendējošas

dabas dokumentos. Tajos tāpat ieteikts studentus ar atšķirīgu

ģimenes valodu iesaistīt kopējā izglītības plūsmā.

Tomēr katrai valstij atbilstoši savai valodu situācijai esot

jāizvēlas tāds modelis, kas vislabāk nodrošina oficiālās valodas

kā sabiedrības integrācijas mehānisma apguvi. Kaut arī atsevišķās

valodas jomās situācija Latvijā uzlabojusies, citās jomās sakarā

ar valodu konkurences apstākļiem esot vērojama atpakaļejoša

tendence. Tādēļ arī latviešu valoda vienmēr būšot jāsargā.

Regulējums, kas nodrošinātu tikvien kā latviešu valodas mācīšanu

studentiem, nebūtu efektīvs, jo, lai valodu apgūtu, tā esot ne

tikai jāmācās, bet arī jāizmanto.

Apstrīdētās normas neierobežojot iespējas izmantot materiālus

dažādās valodās vai piedalīties starptautiskās konferencēs.

Tādējādi tiekot saglabāts multilingvisms. Tāpat, iespējams, būtu

jāatgriežas arī pie diskusijas par minimālajām prasībām

svešvalodu izmantošanai studiju procesā. Tomēr esot pieņemams

tāds risinājums, ka valodas tiek dalītas grupās un augstākajā

izglītībā vairāk tiek atbalstīta Eiropas Savienības oficiālo

valodu, nevis citu svešvalodu izmantošana.