17. pants

Pieaicinātā persona - bijušais izglītības un

zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis - tiesas sēdē atzīmēja, ka

valsts valoda jāizmanto visās dzīves jomās, tostarp augstākajā

izglītībā. Valstij, deleģējot privātajam izglītotājam tiesības

izsniegt valsts atzītus augstākās izglītības dokumentus, kas dod

vienādas tiesības darba tirgū valsts un privāto augstākās

izglītības iestāžu absolventiem, esot ne tikai tiesības, bet arī

pienākums nodrošināt, lai šī izglītība būtu līdzvērtīga, citstarp

arī valsts valodas prasmes aspektā. Saskaņā ar statistikas datiem

lielai daļai mazākumtautību jauniešu valsts valodas zināšanas

esot vājas, bet tas neesot pieļaujami personām, kas ieguvušas

augstāko izglītību. Šie dati liecinot arī par to, ka

apstrīdētajās normās noteiktais regulējums vēl joprojām ir

nepieciešams.

Augstskolu likuma 5. pants ietverot vispārīgu uzdevumu

stiprināt valsts valodu, bet tas neuzliekot augstskolām

specifiskus pienākumus. Latvijā prioritāri aizsargājama esot

tieši valsts valoda, tad - Eiropas Savienības oficiālās valodas

un tikai pēc tam - citas svešvalodas. Latvijā neesot vajadzīgi

viesprofesori, kas nespēj strādāt starptautiskajā zinātnes valodā

- angļu valodā, jo tie nevarot savu darbu aprobēt starptautiski.

Pēc šāda principa arī esot veidota Augstskolu likuma 56. panta

trešā daļa.

Būtu respektējama Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātā

Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. punkta

interpretācija, saskaņā ar kuru programmās, kas veidotas ārvalstu

studentiem, var tikt uzņemti arī Latvijas valstspiederīgie. Taču

šāda interpretācija neesot skaidri saskatāma normas tekstā.

Lai gan esot nepieciešams stiprināt valsts valodu augstākās

izglītības jomā, tomēr nebūtu iedomājams tas, ka augstākā

izglītība varētu tikt sniegta un apgūta tikai un vienīgi latviešu

valodā, jo tad tā nebūtu konkurētspējīga pasaulē. Tādēļ,

iespējams, būtu jānosaka minimālā studiju programmu proporcija,

kas īstenojama kādā no Eiropas Savienības valodām. Regulējums

attiecībā uz dažādām studiju programmām varētu būt atšķirīgs,

ņemot vērā to specifiku, bet tam vajadzētu būt vienādam gan

valsts, gan privātajās augstskolās. Apstrīdēto normu mērķa

sasniegšanai nepietiktu ar to vien, ka latviešu valoda tiek

mācīta privātajās augstskolās, jo šī mācīšana nebūtu tikpat

efektīva kā valodas izmantošana studiju procesā.

Priekšlikumi par apstrīdēto normu iekļaušanu likumā esot

bijuši loģisks turpinājums Saeimas lēmumam par valsts valodas

prasībām, kas ievērojamas privātajās pamata un vidējās izglītības

iestādēs. Tā kā Eiropas Savienībai neesot kompetences izglītības

jomā, tad apstrīdēto normu atbilstība Eiropas Savienības tiesībām

to pieņemšanas gaitā neesot vērtēta.

Apstrīdētās normas neskarot akadēmisko brīvību, jo

neierobežojot izglītības saturu vai mācību metodes, kā arī

neierobežojot studējošo un mācībspēku iespējas studiju procesā

izmantot materiālus svešvalodās. Tāpat apstrīdētās normas

neregulējot to studenta darba daļu, kura notiek ārpus augstskolas

auditorijas un kuru tādēļ nav iespējams kontrolēt.