29. pants

Pieteikuma iesniedzējs norādījis uz to, ka tiek

ierobežotas vairāku subjektu - privāto augstskolu mācībspēku,

studējošo un arī pašu privāto augstskolu - tiesības, kas

noteiktas Satversmē. Satversmes tiesa atsevišķi izvērtēs katru no

iespējamiem tiesību ierobežojumiem attiecībā uz katru no

minētajiem subjektiem.

29.1. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās normas

ierobežo mācībspēku akadēmisko brīvību izmantot svešvalodas

studiju kursu docēšanai.

Kā norādīts iepriekš, augstākā izglītība aptver gan

izglītības, gan zinātnes jomu. Valstij, izvirzot prasības

attiecībā uz augstskolu mācībspēku profesionālo darbību, ir

pienākums gan ievērot un aizsargāt, gan arī nodrošināt attiecīgo

personu tiesības uz zinātnisko, māksliniecisko un citādu

jaunrades brīvību (sal. sk. Satversmes tiesas 2019.

gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 11.3. punktu).

Šāds pienākums izriet gan no Satversmes 112. panta, kas ietver

tiesības uz izglītību, gan arī no Satversmes 113. panta, kas

ietver zinātniskās jaunrades brīvību.

Tādējādi akadēmiskā brīvība saistāma ar augstskolu mācībspēku

tiesībām brīvi veikt pētījumus tos interesējošās jomās, izplatīt

šo pētījumu rezultātus un citas zināšanas, apmainīties ar idejām

un paust savus viedokļus. Turklāt pedagoģiskais darbs nav

nošķirams no zinātniskās pētniecības.

Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa regulē studiju

programmu īstenošanas valodu izglītības iestādēs, kuras izsniedz

valsts atzītus augstākās izglītības diplomus. Šī norma neierobežo

augstskolu mācībspēku un citu personu iespējas veikt pētījumus

vai apmainīties ar idejām svešvalodās, taču ietekmē augstskolu

akadēmiskā personāla iespējas iesaistīties studiju programmu

īstenošanā svešvalodās. Eiropas Savienības valodās studiju

programmas var tikt īstenotas tikai Augstskolu likuma 56. panta

trešās daļas 1.-4. punktā minētajos gadījumos, savukārt citās

svešvalodās - tikai šā panta trešās daļas 3. punktā minētajos

gadījumos. Tādējādi Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas

noteikumi ļauj mācībspēkiem veidot kopīgas studiju programmas

valodās, kas nav Eiropas Savienības valodas, tikai valodu un

kultūras studiju virzienos. Tādējādi šī norma ierobežo privāto

augstskolu mācībspēku iespējas sadarboties ar ārvalstu kolēģiem

studiju kursu un programmu īstenošanā.

Līdz ar to Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas

noteikumu 49. punkts ierobežo privāto augstskolu mācībspēku

akadēmisko brīvību izstrādāt un docēt studiju kursus svešvalodās

privātajās augstskolās Latvijā.

29.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās

normas ierobežo studējošo tiesības izvēlēties tādas studiju

programmas, kas tiktu īstenotas svešvalodās, un līdz ar to

ierobežojot studējošo akadēmisko brīvību.

Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa noteic, ka augstskolas

var īstenot studiju programmas Eiropas Savienības valodās tikai

gadījumā, ja tās ir studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie

apgūst Latvijā, kuras īsteno Eiropas Savienības programmu un

starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros, kurās

svešvalodu izmantošana nepieciešama studiju programmas mērķu

sasniegšanai valodu un kultūras zinātņu studijās vai kuras tiek

īstenotas kā kopīgās studiju programmas. Citās svešvalodās

augstskolas drīkst īstenot studiju programmas tikai tad, ja

svešvalodu izmantošana nepieciešama studiju programmas mērķu

sasniegšanai valodu un kultūras zinātņu studijās. Studējošie pēc

apstrīdēto normu spēkā stāšanās var izvēlēties studēt tikai tādās

studiju programmās, kas atbilst šim regulējumam. Tādējādi

apstrīdētās normas ietekmē studējošo iespējas izvēlēties

svešvalodās īstenojamas studiju programmas, pēc kuru pabeigšanas

augstskolas izsniedz valsts atzītu diplomu par augstākās

izglītības iegūšanu.

Tomēr Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa neierobežo

iespējas saņemt citus izglītības pakalpojumus, piemēram, kursus

vai apmācību, svešvalodās. Līdz ar to Satversmes tiesai

jānoskaidro, vai no tiesībām uz izglītību un no zinātniskās

jaunrades brīvības izriet valsts pienākums nodrošināt iespēju

iegūt augstākās izglītības diplomu par svešvalodā īstenotas

studiju programmas sekmīgu apguvi.

Tiesības uz izglītību pēc savas dabas ir tādas tiesības, kuras

valstij ir jāregulē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968.

gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to Certain

Aspects of the Laws on the Use of Languages in Education in

Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62,

1691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 5. punktu).

Proti, valstij ir jānosaka tāds izglītības tiesiskais regulējums,

kas ļauj sasniegt visus tās mērķus atbilstoši konkrētai

izglītības pakāpei un veidam (sk. Izglītības likuma 1. panta

27. punktu).

Aplūkojot normas, kas regulē valsts valodas izmantošanu

vispārējās izglītības pakāpē, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību neietver ne

izglītojamo, ne viņu vecāku tiesības izvēlēties, kādā valodā

izglītības iestādēs izglītība tiks iegūta, ja tas ir pretrunā ar

valsts izveidotās izglītības sistēmas vienotības principu, kā arī

nesekmē tādu pieeju valsts izglītības sistēmai, kas ļautu

sasniegt izglītības mērķus attiecībā uz ikvienu izglītojamo.

Satversmes 112. pants neparedz arī valsts pienākumu garantēt, ka

tās izveidotās izglītības sistēmas ietvaros pamatizglītības un

vidējās izglītības pakāpē līdztekus valsts valodai tiek

nodrošināta iespēja iegūt izglītību arī citā valodā (sk.

Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2018-12-01 20.5. punktu). Šīs atziņas piemērojamas arī

attiecībā uz augstāko izglītību.

Tādējādi no Satversmes 112. un 113. panta neizriet arī

tiesības prasīt sev vēlamā svešvalodā īstenojamu studiju

programmu akreditāciju un iegūt valsts atzītu augstākās

izglītības diplomu par sekmīgu šādas studiju programmas

apguvi.

29.3. Kaut arī studējošajiem nav tiesību prasīt, lai

valsts izdod augstākās izglītības diplomu par svešvalodās apgūtām

studiju programmām, ir jāpārbauda, vai Augstskolu likuma 56.

panta trešā daļa kopsakarā ar pārejas noteikumu 49. punktu

neierobežo to studējošo tiesības, kuri jau uzņemti augstskolās

pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās izveidotajās svešvalodā

īstenojamās studiju programmās.

Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts noteic, ka

studējošie, kas uzņemti studiju programmās, kuras pēc 2018. gada

21. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā neatbilst šā likuma 56.

panta trešajai daļai, ir tiesības turpināt šo studiju programmu

apguvi attiecīgajā valodā līdz 2022. gada 31. decembrim. Studijas

šādās programmās drīkst uzsākt līdz 2019. gada 1. janvārim. Tas

nozīmē, ka studējošajiem, kas studijas uzsākuši līdz 2018. gada

21. jūnijam, ir atvēlēti aptuveni četri gadi un seši mēneši, bet

studējošajiem, kas studijas uzsākuši līdz 2019. gada 1. janvārim,

- četri gadi attiecīgās studiju programmas apguvei.

Augstskolu likuma 57. panta pirmā daļa noteic, ka bakalaura

studiju programmas pilna laika studiju ilgums ir trīs līdz četri

gadi, savukārt maģistra programmas pilna laika studiju ilgums -

viens vai divi gadi. Augstskolu likuma 50. pants noteic studējošo

tiesības noteiktā kārtībā pārtraukt un atsākt studijas. Studiju

pārtraukuma piešķiršanas kārtību, kā arī minimālo un maksimālo

ilgumu nosaka augstskola. Tātad, ja studējošais izmanto savas

tiesības pārtraukt studijas, Augstskolu likuma 56. panta trešās

daļas un pārejas noteikumu 49. punkta dēļ var rasties tāda

situācija, ka viņš nevar saņemt augstākās izglītības diplomu.

Akadēmiskā brīvība aptver studējošo tiesības izvēlēties

studiju virzienu un programmu valsts izglītības sistēmas

ietvaros. Augstskolu likums paredz studējošajiem tiesības

pārtraukt un atsākt studijas, tādējādi šīs tiesības arī ietilpst

akadēmiskajā brīvībā. Izvēloties studiju programmu, studējošie

varēja paļauties uz to, ka nepieciešamības gadījumā varēs

studijas pārtraukt un vēlāk atkal atsākt. Akadēmisko brīvību

nevarētu interpretēt tādējādi, ka studējošajam ir tiesības

pārtraukt un pēc tam atsākt studijas neierobežoti daudz reižu vai

uz neierobežotu laiku. Tāpat Satversmes tiesa norāda, ka

likumdevējs var mainīt tiesisko regulējumu, īpaši tādēļ, lai

nodrošinātu sava pozitīvā pienākuma izpildi attiecībā uz

izglītības kvalitāti.

Tomēr Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa kopsakarā ar

pārejas noteikumu 49. punktu rada tādu situāciju, ka atsevišķi

studējošie, kas izmanto tiesības pārtraukt studijas, var neiegūt

diplomu par augstāko izglītību, jo, beidzoties pārejas noteikumos

paredzētajam termiņam, augstskola vairs nebūs tiesīga tādu

izsniegt. Piemēram, studējošajam, kas 2018. gadā uzsācis studijas

Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas noteikumiem neatbilstošā

bakalaura līmeņa studiju programmā, kuras īstenošanas ilgums ir

četri gadi, un šajā laikā nav izvēlējies pārtraukt studijas,

diploms par augstāko izglītību būtu jāiegūst 2022. gadā. Savukārt

tad, ja viņš izmantotu savas tiesības pārtraukt studijas uz vienu

gadu, studiju laiks kļūtu garāks. Tas nozīmē, ka augstskola viņam

diplomu varētu izsniegt tikai 2023. gadā, taču Augstskolu likuma

pārejas noteikumu 49. punkts noteic, ka privātās augstskolas

studiju programmas, kas neatbilst šā likuma 56. panta trešās

daļas prasībām, var īstenot līdz 2022. gada 31. decembrim. Tātad

pēc šā termiņa privātās augstskolas vairs nevarēs turpināt

studējošo izglītošanu šajās studiju programmās un izsniegt

diplomus par to apguvi.

Tādējādi Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa kopsakarā ar

pārejas noteikumu 49. punktu ierobežo to privātajās augstskolās

studējošo akadēmisko brīvību, kuri līdz 2019. gada 1. janvārim

uzsākuši studijas Augstskolu likuma 56. panta trešajai daļai

neatbilstošās studiju programmās.

29.4. Kā norādīts iepriekš, augstskolu autonomija

citstarp ir līdzeklis augstskolu mācībspēku un studējošo

akadēmiskās brīvības nodrošināšanai. Tā nodrošina arī tiesības

pieņemt ar augstskolu akadēmisko darbību saistītus lēmumus.

Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ierobežo augstskolu

tiesības pieņemt lēmumus par to akadēmisko darbību un stratēģiju.

Šī apstrīdētā norma ietver noteikumus par svešvalodās īstenojamu

studiju programmu izveidi. Ar šiem noteikumiem tiek ierobežota

privāto augstskolu brīvība veidot svešvalodās īstenojamas studiju

programmas, jo to iespējams darīt tikai noteiktos gadījumos,

piemēram, veidojot studiju programmas kopīgi ar kādu citu

augstskolu. Tāpat Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ierobežo

privāto augstskolu un to mācībspēku iespējas autonomi veidot savu

institucionālo stratēģiju, pieņemt lēmumus par sadarbību ar citām

augstskolām un izlemt citus ar sava darba organizāciju saistītus

jautājumus. Svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības valodas,

iespējams īstenot tikai valodas un kultūras studiju programmas.

Tādēļ privātajām augstskolām tas jāņem vērā, veidojot savu

stratēģiju, tostarp lemjot par augstskolas mērķiem un

mērķauditoriju. Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. un 4.

punkts ļauj augstskolām veidot studiju programmas, sadarbojoties

ar citām augstākās izglītības iestādēm. Taču šādas studiju

programmas īstenojamas tikai Eiropas Savienības valodās.

Kā norādīja pieaicinātā persona Aigars Rostovskis, privātās

augstskolas, izvēloties studiju programmu īstenošanas valodu,

izvēlas arī savas turpmākās darbības stratēģiju. Privāto

augstskolu asociācijas pārstāve Irina Cvetkova norādīja, ka līdz

apstrīdēto normu spēkā stāšanās brīdim vairākas privātās

augstskolas organizējušas savu darbību, citstarp veidojot studiju

programmas, kas īstenojamas svešvalodās, un piesaistot ārvalstu

studējošos.

Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas datiem 2018.

gadā 20 procenti privātajās augstskolās studējošo izglītību

ieguva angļu valodā, 30 procenti - krievu valodā, bet 10 procenti

- bilingvāli, izmantojot latviešu un krievu valodu vai latviešu,

krievu un angļu valodu. Trijās privātajās augstākās izglītības

iestādēs vairāk nekā 80 procenti studējošo ieguva izglītību

svešvalodās (vidēji 19 procenti no šajās augstskolās

studējošajiem izglītību ieguva angļu valodā, 48 procenti - krievu

valodā, bet 22 procenti - bilingvāli).

Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ierobežo privāto

augstskolu iespējas veidot un īstenot šādas studiju programmas,

jo tas iespējams tikai šajā normā noteiktajos gadījumos.

Tātad Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un

pārejas noteikumu 49. punkts ierobežo Satversmes 112. pantā

kopsakarā ar 113. pantu ietverto privāto augstskolu mācībspēku un

studējošo akadēmisko brīvību un ar to saistīto privāto augstskolu

autonomiju.