5. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu

ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 1., 105. un 112. pantam.

Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas paustajam viedoklim

un apšauba apgalvojumu, ka apstrīdētās normas ierobežojot

Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības. Valstij esot plaša

rīcības brīvība augstākās izglītības jomā. Turklāt apstrīdētās

normas nevis liedzot iespēju iegūt augstāko izglītību, bet gan

paredzot papildu nosacījumus šīs izglītības iegūšanas

procesā.

Pat ja ierobežojums tiktu konstatēts, tad apstrīdētās normas

esot pietiekami apspriestas, lai varētu uzskatīt, ka tās ir

pieņemtas ar atbilstošā kārtībā pieņemtu likumu. Tiesas sēdē

Tieslietu ministrijas pārstāve Iveta Brīnuma norādīja, ka

ministrija nav bijusi iesaistīta apstrīdēto normu izstrādes

procesā, jo tā nepiedaloties ikkatras normas izstrādāšanā.

Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot latviešu valodas

stiprināšana. Šādu pienākumu uzliekot arī nacionālas valsts

virsprincips.

2018. gada 21. jūnija grozījumi Augstskolu likumā esot

samērīgi un nepieciešami, lai mazinātu nevienlīdzību, kas

rodoties darba tirgū valsts valodas zināšanu trūkuma dēļ. Īpaši

esot jāņem vērā tas, ka augstāko izglītību ieguvušās personas

vēloties ieņemt amatus, kuru pildīšanai nepieciešama augstākā

līmeņa valsts valodas prasme. Šobrīd neesot konstatējams, ka

privātajā un publiskajā sektorā nodarbinātajiem būtu izvirzītas

atšķirīgas prasības attiecībā uz valodas prasmi. Tādēļ šādas

atšķirības neesība arī augstākās izglītības jomā esot samērīga un

nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, lai novērstu tās

segregāciju valodas prasmes dēļ.

Valsts valodas zināšanas esot kvalitatīvas augstākās

izglītības sastāvdaļa. Turklāt augstākās izglītības pakāpē, tāpat

kā pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē, valstij neesot

pienākuma nodrošināt iespēju iegūt izglītību citā valodā papildus

valsts valodai.

Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā

minētajiem argumentiem par to, ka apstrīdētās normas neaizskar

Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības. Stabila peļņa, kas

iegūta komercdarbības rezultātā, atsevišķos gadījumos gan varētu

ietilpt tiesību uz īpašumu tvērumā, taču Pieteikuma iesniedzēji

norādījuši uz pārāk abstraktām privāto augstskolu iespējām gūt

ienākumus. Papildus iepriekš minētajam ministrija norāda, ka,

aplūkojot šīs tiesības kopsakarā ar tiesiskās paļāvības principu,

jāņem vērā tas, ka jau vairāku gadu garumā valsts konsekventi

virzās uz valsts valodas lietojuma stiprināšanu izglītības jomā.

Tādēļ privātajām augstākās izglītības iestādēm neesot varējis

rasties pamats uzskatīt, ka normatīvais regulējums paliks

nemainīgs. Likumdevējs esot paredzējis pietiekami garu pārejas

periodu, lai izglītības iestādes spētu sagatavoties jauno prasību

izpildei. Tiesas sēdē ministrijas pārstāve norādīja, ka

privātajām augstskolām esot iespējas pārorientēt savu darbību un

īstenot studiju programmas citās valodās, studiju procesā

izmantojot arī jau iegādāto materiāltehnisko bāzi. Tāpat esot

jāņem vērā, ka Iekšlietu ministrija rosinājusi pievērst vairāk

uzmanības ilgstoši Latvijā studējošiem ārvalstniekiem, kuri,

iespējams, tādējādi cenšas apiet imigrācijas noteikumus. Pārejas

periods ļaujot pabeigt studijas personām, kas to tiešām vēlas, un

ierobežojot tikai ilgstoši studējošos.

Apstrīdētās normas neskarot arī Satversmes 113. pantā ietverto

zinātniskās jaunrades brīvību, jo regulējot nevis studiju saturu,

bet tikai tā paušanas valodu. Tāpat esot jāņem vērā, ka šis pants

būtu interpretējams kopsakarā ar Satversmes 4. pantu, kas noteic,

ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda.

Satversmes 112. pants nosakot tiesības uz kvalitatīvu

izglītību, un savukārt kvalitatīva izglītība ietverot gan

latviešu valodas, gan Eiropas Savienības oficiālo valodu

lietojumu. Tomēr Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem studēt

Latvijā noteikti vajadzētu valsts valodā. Attiecībā uz Augstskolu

likuma 56. panta trešās daļas 1. punktu Tieslietu ministrija

norāda: tāda šīs normas izpratne, ka augstskolas varētu uzņemt

Latvijas valstspiederīgos speciāli ārvalstu studentiem veidotajās

studiju programmās, neesot acīmredzama.

Eiropas Savienības tiesību kontekstā ministrijas pārstāve

tiesas sēdē norādīja, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību

165. pantu Eiropas Savienība respektē kultūru un valodu dažādību.

Tādējādi valodas jautājumi izglītībā esot dalībvalstu, nevis

Eiropas Savienības kompetencē. Līguma par Eiropas Savienības

darbību 49. vai 56. panta ierobežojums neesot saskatāms, jo visas

prasības tiekot attiecinātas vienādi uz visiem subjektiem. Tomēr

tādā gadījumā, ja Satversmes tiesai rastos jautājumi par Eiropas

Savienības tiesību piemērošanu, tai būtu jāvēršas Eiropas

Savienības Tiesā ar lūgumu pēc prejudiciālā nolēmuma.