6. pants

Pieaicinātā persona - Ārlietu ministrija -

norāda, ka jautājumu par izglītības ieguves valodu Satversmes

112. panta kontekstā kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija)

Pirmā protokola 2. pantu Satversmes tiesa jau ir aplūkojusi 2015.

gada 13. maija spriedumā lietā Nr. 2004-18-0106 un 2019. gada 23.

aprīļa spriedumā lietā Nr. 2018-12-01. Informāciju par Latvijas

saistībām, kas izriet no Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām,

sociālajām un kultūras tiesībām, Ārlietu ministrija esot sniegusi

viedokļos lietā Nr. 2018-12-01 un lietā Nr. 2018-22-01.

Jautājums par tiesībām uz izglītību un studijām augstākās

izglītības iestādēs Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu

aizsardzību esot regulēts ļoti fragmentāri, atstājot valstij

plašu rīcības brīvību šajā jomā. Starptautiskā pakta par

ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pants

garantējot tiesības uz izglītību. Taču augstākajai izglītībai

nevajagot būt pieejamai ikvienam, bet tikai atbilstoši katra

spējām jeb zināšanām un pieredzei. Tiesības uz izglītību

neparedzot tiesības uz augstāko izglītību konkrētā valodā.

Mācībspēku un studējošo akadēmiskā brīvība, kas ietverot arī

augstākās izglītības iestāžu autonomiju, esot tiesību uz

izglītību būtisks aspekts. Tomēr tiesības uz akadēmisko brīvību

neparedzot tiesības izveidot un vadīt privātās augstākās

izglītības iestādes mazākumtautību valodās.

Līdz šim visai ierobežotā Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūra izglītības jomā norādot uz to, ka valstij ir pienākums

nodrošināt noteiktus izglītības standartus arī privātajās

izglītības iestādēs. Valstij esot salīdzinoši plaša rīcības

brīvība noteikt mācību valodu - ar nosacījumu, ka prasību mērķis

ir leģitīms un prasības ir samērīgas ar to.

Jautājumā par Satversmes 105. pantu Ārlietu ministrija

pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētās

normas neizskar tiesības uz īpašumu.

Līdz ar to no Latvijas starptautiskajām tiesībām neizrietot

valsts pienākums nodrošināt personu tiesības veidot un vadīt

privātās augstskolas ar mācību valodu pēc saviem ieskatiem.

Savukārt valstij esot pienākums noteikt un nodrošināt zināmu

izglītības standartu.