6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka Autoceļu lietošanas nodevas likuma 9.1 pants,

ciktāl tas liedz iespēju sniegt transportlīdzekļa īpašniekam

informāciju par autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas noteikumu

pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, neapturot

transportlīdzekli, nesamērīgi ierobežo tiesības uz taisnīgu

tiesu.

Naudas sods esot viens no vismazāk personas pamattiesības

ierobežojošiem administratīvo sodu veidiem, un pat bargākais

sods, kas bijis noteikts Kodeksa 149.40 panta otrajā

daļā, neesot sasniedzis Kodeksa 26. pantā paredzētā maksimālā

naudas soda apmēru. Minēto apmēru konkrētajā gadījumā neesot

sasniegusi arī visu uzlikto naudas sodu kopsumma. Naudas sods 500

euro apmērā acīmredzami nevarētu ietekmēt juridiskās

personas iespējas īstenot savas pamattiesības. Turklāt

likumdevējs esot vispusīgi apsvēris un pamatojis naudas soda

noteikšanu konkrētajā apmērā. Tādējādi Kodeksa 149.40

panta otrajā daļā juridiskajai personai paredzētais naudas sods

500 euro apmērā neesot uzskatāms par acīmredzami

nesamērīgu.

Administratīvā soda mērķis nebūtu pretstatāms Kodeksa 35.

pantā ietvertajam soda neizbēgamības principam. Attiecīgi tas, ka

līdz brīdim, kad iestādes lēmums par administratīvā soda

uzlikšanu tiek paziņots vainīgajai personai, tā jau ir izdarījusi

vairākus vienādus administratīvos pārkāpumus, pats par sevi

nebūtu uzskatāms par iemeslu nelemt par soda uzlikšanu vai par

šķērsli administratīvā soda mērķa sasniegšanai. Pretējā gadījumā

būtu jāatzīst, ka arī lēmumi par pārkāpumiem, kas izpaudušies kā

atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana un fiksēti ar tehniskajiem

līdzekļiem, nav vērsti uz administratīvā soda mērķa sasniegšanu,

jo tie neattur personas no jauna pārkāpuma izdarīšanas.

Atbilstoši Autoceļu lietošanas nodevas likuma 9.1

panta pirmajai daļai sodu piemērojot transportlīdzekļu un to

vadītāju valsts reģistrā norādītajam transportlīdzekļa turētājam.

Tādējādi, ar tehniskajiem līdzekļiem fiksējot autoceļu lietošanas

nodevas maksāšanas noteikumu pārkāpumu, netiekot iegūta

informācija par transportlīdzekļa vadītāju, bet tiekot prezumēts,

ka pārkāpuma izdarītājs ir transportlīdzekļa īpašnieks vai

reģistrētais lietotājs. Savukārt saskaņā ar tā paša panta ceturto

daļu pienākums uzklausīt transportlīdzekļa īpašnieku bijis

paredzēts vienīgi tādā gadījumā, kad pārkāpuma izdarīšanas brīdī

transportlīdzeklis nav atradies tā īpašnieka valdījumā citas

personas prettiesisku darbību dēļ. Tādējādi Autoceļu lietošanas

nodevas likuma 9.1 pants, ciktāl tas liedz iespēju

sniegt transportlīdzekļa īpašniekam informāciju par autoceļu

lietošanas nodevas maksāšanas noteikumu pārkāpumu, kas fiksēts ar

tehniskajiem līdzekļiem, neapturot transportlīdzekli, pēc būtības

esot uzskatāms par tiesību uz taisnīgu tiesu elementa - tiesību

tikt uzklausītam - ierobežojumu.