Par Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta piektās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam

17. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

Likumdevējs tam Satversmes 110. pantā un Bērna tiesību

konvencijas 19. panta pirmajā daļā noteikto pienākumu aizsargāt

ikvienu bērnu no vardarbības izpilda, izstrādājot kompleksu

pasākumu kopumu. Piemēram, par vardarbību pret bērnu personai

iestājas likumā noteiktā atbildība, katrai personai ir pienākums

ziņot kompetentai iestādei par vardarbību pret bērnu un bērnu var

šķirt no ģimenes, ja bērns tajā ir apdraudēts vardarbības dēļ

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-01-01 20. punktu). Arī apstrīdētajā normā

ietvertais ierobežojums ir viens no kompleksiem pasākumiem, kas

veicina ikviena bērna aizsardzību no vardarbības.

Apstrīdētā norma liedz institūcijās, kurās uzturas bērni, un

pasākumos, kuros piedalās bērni, būt nodarbinātai un tādējādi

nonākt tiešā un ilgstošā vai regulārā saskarsmē ar bērniem

ikvienai personai, kura jebkad iepriekš ir sodīta par noziedzīgu

nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu.

Tas nozīmē, ka apstrīdētās normas piemērošana veicina

proaktīvu un preventīvu ikviena bērna tiesību un interešu

aizsardzību, līdz minimumam samazinot iespēju, ka tiešā un

ilgstošā vai regulārā saskarsmē ar bērniem varētu būt tāda

persona, kuras rīcība iepriekš bijusi vērsta uz citas personas

apdraudējumu, pielietojot vardarbību vai ar to piedraudot.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums

ir piemērots leģitīmā mērķa - aizsargāt bērnu jeb citu cilvēku

tiesības - sasniegšanai.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītais

līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.