18. pants

Vairākas pieaicinātās personas norāda, ka

apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir

uzskatāms par absolūtu aizliegumu. Savukārt Saeima uzskata, ka

šis aizliegums nav absolūts, jo attiecas nevis uz ikvienu

personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz

tādām personām, kuras sodītas par konkrēta veida noziedzīgiem

nodarījumiem, proti, vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Šādam viedoklim piekrīt arī Tieslietu ministrija un papildus vērš

uzmanību uz to, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums

neattiecas uz personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus

pakalpojumus un pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt

neesot. Tādējādi likumdevējs esot izvērtējis un sašaurinājis gan

to personu, gan to noziedzīgo nodarījumu loku, uz kuriem

ierobežojums ir attiecināms.

Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ir ietverts absolūtais

aizliegums, ir jāņem vērā, pirmkārt, vai tas attiecas vai

neattiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām,

proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma

izvērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un, otrkārt, vai tas

ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 20.

punktu un 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01

23. punktu).

Satversmes tiesa lietā Nr. 2019-01-01, vērtējot tādu

pamattiesību ierobežojumu, kas attiecas uz ikvienu personu, kura

sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

tās piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas, atzinusi, ka šāda veida pamattiesību ierobežojums,

kas nepieļauj izņēmumus un ir noteikts uz mūžu, uzskatāms par

absolūtu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2019‑01‑01 19.2. punktu).

Arī apstrīdētā norma paredz tādu pamattiesību ierobežojumu,

kas attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu

nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, un

ir noteikts uz mūžu.

Tas, ar ko apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību

ierobežojuma raksturs atšķiras no lietā Nr. 2019-01-01 vērtētā

ierobežojuma, ir apstrīdētajā normā paredzētie izņēmuma gadījumi,

uz kuriem ierobežojums netiek attiecināts, proti, ierobežojums

neattiecas uz personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus

pakalpojumus, kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt

neesot. Lai gan šie izņēmumi sašaurina apstrīdētajā normā

ietvertā ierobežojuma subjektu loku, tomēr attiecībā uz

pietiekami skaidri noteiktiem subjektiem apstrīdētā norma nekādus

izņēmumus nepieļauj.

Tādējādi apstrīdētā norma attiecībā uz tajā noteiktā

pamattiesību ierobežojuma subjektu loku neparedz izņēmumus un šis

ierobežojums ir noteikts uz mūžu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais aizliegums ir absolūts.