3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - norāda, ka apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 106.

panta pirmajam teikumam.

Attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91.

panta pirmajam teikumam Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas

norādītās personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos

apstākļos. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums neattiecoties

uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet

tikai uz tādām personām, kuras sodītas par vardarbīgiem

noziedzīgiem nodarījumiem. Tāpat izskatāmā lieta neattiecoties uz

bērna adoptētājiem pielīdzināmām personām un neesot saistīta ar

nepieciešamību nodrošināt to, ka bērni uzaug ģimeniskā vidē.

Apstrīdētā norma esot daļa no kopējās sistēmas, kas paredzēta

ikviena bērna aizsardzībai no vardarbības. Dažādos normatīvajos

aktos, kas kalpo bērna tiesību un likumisko interešu

aizsardzībai, esot noteikti vienveidīgi ierobežojoši kritēriji,

lai pasargātu ikvienu bērnu no ilgstošas saskarsmes ar tādām

personām, kuru rīcība bijusi vērsta uz citas personas

apdraudējumu, pielietojot vardarbību vai ar to piedraudot. Šī

norma esot pieņemta ar mērķi pasargāt bērnus no katra, pat

vismazākā, vardarbības riska.

Attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 106.

panta pirmajam teikumam Saeima norāda, ka likumdevējam ir rīcības

brīvība izvirzīt spēju un kvalifikācijas prasības attiecībā uz

konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams

sabiedrības interesēs. Personām, kuras strādā ar bērniem, esot

izvirzāmas noteiktas prasības attiecībā uz to personiskajām

īpašībām un rīcību, kas var ietekmēt bērnus. Šādu prasību

izvirzīšana esot nepieciešama ne tikai tādēļ, lai aizsargātu

bērnu tiesības un intereses, bet arī tādēļ, lai nodrošinātu to,

ka bērni, vecāki un sabiedrība kopumā uzticas bērnu tiesību

aizsardzības sistēmai.

Pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, un par to lietā neesot strīda. Apstrīdētā norma

esot pieņemta ar mērķi aizsargāt citu cilvēku - bērnu - tiesības.

Šīs normas izstrādē likumdevējs ņēmis vērā Apvienoto Nāciju

Organizācijas (turpmāk - ANO) 1989. gada 20. novembra Bērna

tiesību konvencijā (turpmāk - Bērna tiesību konvencija) noteikto

pienākumu veikt likumdošanas pasākumus, kas vērsti uz ikviena

bērna aizsardzību pret vardarbību.

Apstrīdētā norma nodrošinot to, ka personas, kuras sodītas par

vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, - neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas - nedrīkst strādāt iestādēs, kurās

uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni. Tādējādi ar

apstrīdēto normu tiekot aizsargātas bērnu vislabākās intereses un

tiesības. Tas arī esot vienīgais līdzeklis, kas garantējot pret

bērniem vērstas vardarbības riska pilnīgu novēršanu.

Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot

uzskatāms par absolūtu, jo neattiecoties uz ikvienu personu, kura

sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz tādām personām,

kuras sodītas par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Īpašas profesionālas prasības attiecībā uz izglītību,

zināšanām un profesionālo sagatavotību esot izvirzāmas

pedagogiem, kas strādā iestādēs, kurās uzturas bērni, un

pasākumos, kuros piedalās bērni. Šādas prasības neesot

attiecināmas uz citām personām, kurām apstrīdētā norma ierobežo

tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. Ievērojot to, ka citas

personas vairumā gadījumu nav ieguvušas pedagoģisko izglītību,

attiecībā uz tām vēl jo vairāk esot nepieciešams nodrošināt bērna

vislabāko interešu ievērošanas kontroli.

Apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai ierobežojumi būtu

spēkā attiecībā uz personām, kurām ir tieša un regulāra saskarsme

ar bērniem. Vēršanās pret darbinieku, kuram nav šādas saskarsmes

ar bērniem, varot būt pretrunā ar personas pamattiesībām.

Likumdevējs esot līdzsvarojis dažādu personu tiesības un

sabiedrības intereses un izšķīries par to, kurai no šīm interesēm

piešķirama augstāka prioritāte.