5. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

pievienojas Saeimas atbildes rakstā ietvertajiem argumentiem un

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam.

Papildus Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz to, ka

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums attiecināms tikai uz

tādiem huligānisma gadījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās

piedraudējumu. Minētais ierobežojums attiecoties tikai uz

atsevišķu noziedzīgu nodarījumu grupu un neattiecoties uz

personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus,

kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot.

Tādējādi likumdevējs esot veicis novērtējumu un, cik vien tas

iespējams, sašaurinājis gan to personu, gan to noziedzīgo

nodarījumu loku, uz kuriem ierobežojums ir attiecināms.

Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktais

aizliegums esot attiecināms tikai uz pedagogiem. Savukārt

apstrīdētajā normā paredzētais aizliegums esot attiecināms uz

jebkuru tādas izglītības iestādes darbinieku, kurā uzturas bērni,

tātad arī uz pedagogu. Tādējādi uz pedagogu, kas strādā

izglītības iestādē, kurā uzturas bērni, esot attiecināms gan

apstrīdētajā normā, gan arī Izglītības likumā noteiktais

aizliegums. Ar Izglītības likumā paredzēto individuālo

izvērtējumu nevarot atcelt apstrīdētajā normā ietverto

aizliegumu.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, individuālas izvērtēšanas

kārtības noteikšana attiecībā uz personām, kas izdarījušas

vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu vai - sistēmiski līdzīgi -

dzimumnoziegumu, ir nepieņemama, jo nonāktu pretrunā ar Latvijai

saistošām starptautiskajām tiesībām bērnu tiesību aizsardzības

jomā. Latvija esot uzņēmusies starptautiskas saistības noteikt

ierobežojumus attiecībā uz tādas personas tiesībām izvēlēties

profesiju, kura ir bijusi sodīta par bērnu seksuālu izmantošanu

vai seksuālu vardarbību. Tādēļ vardarbīgi noziedzīgi nodarījumi

tāpat kā dzimumnoziegumi nebūtu pakļaujami individuālam

izvērtējumam. Šāds izvērtējums negarantētu to, ka bērnus

noteiktos apstākļos nevarētu pakļaut vardarbībai persona, kas

sodīta par vardarbību vai tās piedraudējumu.

Bērna drošības intereses varot tikt pakļautas riskam, ja

saskarsmē ar bērniem nodarbinātības dēļ nonāk persona, kura agrāk

sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, pat ja attiecīgā

persona ir izturējusi individuālu izvērtējumu. Individuāli

vērtējot to, vai persona var strādāt darbu, kurā ir saskarsme ar

bērniem, neesot pārbaudāmi fakti, kas saistīti ar vardarbību, jo

par tiem vērtējumu jau devusi tiesa, piemērojot personai

kriminālsodu. Persona varot pietiekami labi sagatavoties

izvērtēšanai un atstāt par sevi labu iespaidu. Tas, ka persona

agrāk ir bijusi vardarbīga, liecinot par to, ka noteiktos

apstākļos tā var nesavaldīt savu rīcību, jo īpaši saskarsmē ar

bērniem, kur nepieciešama iecietība un psiholoģiskā noturība.

Tāpēc attiecībā uz personām, kuras sodītas par vardarbīgiem

noziedzīgiem nodarījumiem, individuāls izvērtējums nevarot kalpot

par alternatīvu līdzekli, ar kuru varētu apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt

līdzvērtīgā kvalitātē. Šajā gadījumā ikviena bērna drošības

intereses prevalējot pār indivīda tiesībām brīvi izvēlēties

nodarbošanos.