19. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu gadījumā, kad

Satversmes tiesa kādu spēkā esošu tiesību normu atzīst par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai

jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku.

Satversmes tiesai, izmantojot Satversmes tiesas likuma 32.

panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju robežās ir jāgādā

par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad

apstrīdētās normas tiek atzītas par spēku zaudējušām, līdz

brīdim, kad likumdevējs to vietā pieņems jaunas normas, neradītu

personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī

nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2013. gada 31. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2012-09-01 16.1. punktu).

Apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei iespējams panākt,

ne vien grozot vai atzīstot par spēku zaudējušām atsevišķas tajā

ietvertās normas, bet arī citādi, piemēram, izdarot grozījumus

Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā vai citos tiesību

aktos. Ne vien tiesības, bet arī pienākums izstrādāt un pieņemt

regulējumu, kas izšķir nozīmīgus valsts un sabiedriskās dzīves

jautājumus, ir Saeimai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 35.3. punktu).

Tādējādi izvēlēties attiecīgo risinājumu ir nevis Satversmes

tiesas, bet gan likumdevēja tiesības un pienākums. Apstrīdētais

regulējums par spēkā neesošu būtu atzīstams tikai tādā gadījumā,

ja Saeima šo pienākumu savlaicīgi neizpildītu.

Tātad, lai nodrošinātu apstrīdētā regulējuma atbilstību

Satversmei, Saeimai jāizdara grozījumi tiesību aktos. Minētā

pienākuma izpildei nepieciešams laiks, tādēļ lietā piemērots

risinājums ir apstrīdētā regulējuma atzīšana par spēkā neesošu ar

konkrētu brīdi nākotnē.

Taču, nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētais regulējums zaudēs

spēku, Satversmes tiesai pēc iespējas jāgādā arī par to, lai šā

regulējuma izstrādes laikā personām netiktu nesamērīgi aizskartas

pamattiesības. Satversmes tiesas likums piešķir pašai tiesai

pilnvaras lemt par sprieduma izpildes nodrošināšanu, proti,

noteikt savu spriedumu tiesiskās sekas. Vienlaikus likums

konstitucionālajai tiesai ne vien dod pilnvaras, bet arī uzliek

atbildību par to, lai tās spriedumi sociālajā realitātē

nodrošinātu tiesisko stabilitāti un noteiktību (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

35.1. punktu un 2013. gada 31. janvāra sprieduma lietā Nr.

2012-09-01 16.3. punktu).

Satversmes tiesa secinājusi: ja ir aizskartas personai

Satversmē noteiktās pamattiesības, šī persona ir tiesīga vērsties

tiesā, atsaucoties tieši uz attiecīgo Satversmes normu (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

2001-07-0103 secinājumu daļu).

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka

līdz jauna tiesiskā regulējuma pieņemšanai transportlīdzekļa

īpašnieka tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt CSL 43.6

pantā paredzēto protokolu-lēmumu nodrošināmas, tieši piemērojot

Satversmes 92. pantu. Proti, apstrīdētajā regulējumā paredzētās

tiesības apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu-lēmumu piešķiramas ne

vien transportlīdzekļa vadītājam, kurš pārkāpuma automātiskās

fiksēšanas brīdī vadīja transportlīdzekli, bet arī

transportlīdzekļa īpašniekam, kurš pārkāpuma automātiskās

fiksēšanas brīdī transportlīdzekli nevadīja.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: