18. pants

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92.

panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz brīvu pieeju tiesai

var ierobežot tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos. Ja šāds

ierobežojums tomēr ir noteikts, tad jāizvērtē, vai tas izdarīts

ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, vai ierobežojumam ir

leģitīms mērķis un vai ierobežojums ir samērīgs ar šo mērķi

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.2. punktu, 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12. punktu un 2012. gada

20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 9. punktu).

Līdz ar to izvērtējams, vai minētie Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā paredzēto pamattiesību ierobežojumi atbilst

attiecīgajiem kritērijiem.

18.1. Apstrīdētais regulējums ir pieņemts un

izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī paredzētajā

kārtībā.

Līdz ar to no apstrīdētā regulējuma

izrietošie pamattiesību ierobežojumi ir noteikti ar likumu.

18.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam ir jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma

mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 14.

marta sprieduma lietā Nr. 2005-18-01 13. punktu).

Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot

šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr.

2012-06-01 12. punktu). Saeima atbildes rakstā šādu mērķi nav

norādījusi. Tomēr no Saeimas atbildes raksta un papildus sniegtās

informācijas izriet, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir

saistīts ar transportlīdzekļa kā paaugstinātas bīstamības avota

iespēju nodarīt kaitējumu personām.

Satversmes tiesa secinājusi, ka valstij ir pienākums sargāt

personas dzīvību ne vien no valsts pašas darbībām, bet arī no

citu personu darbībām. Turklāt minētais valsts pienākums ietver

ne vien uz cilvēku dzīvības aizsardzību vērstu normu izdošanu,

bet arī efektīvas šo normu izpildes uzraudzības sistēmas

izveidošanu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2009-12-03 14.2. punktu).

Viens no CSL mērķiem, kas norādīts šā likuma 2. panta 1.

punktā, ir noteikt ceļu satiksmes norises un ceļu satiksmes

drošības organizatoriskos un tiesiskos pamatus Latvijā, lai

aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī fiziskajām

un juridiskajām personām piederošo mantu.

Saskaņā ar ceļu satiksmes jomā veiktajiem pētījumiem ātruma

pārsniegšana, kas ir lielākā ceļu satiksmes drošības problēma gan

Latvijā, gan visā Eiropā, ievērojami palielina ne vien negadījumu

risku, bet arī varbūtību, ka negadījums būs smags vai pat ar

letālām sekām (sk. http://ec.europa.eu/

transport/road_safety/topics/behaviour/speeding/index_lv.htm un

http://

www.etsc.eu/documents/05.05%20-%20Press%20release_PIN%20Flash%

2016.pdf, aplūkoti 2013. gada 6. martā).

Tātad pasākumi, kurus valsts veic, lai novērstu ātruma

ierobežojuma pārkāpumus, ir vērsti uz citu cilvēku tiesību -

tiesību uz dzīvību un tiesību uz veselību, kā arī īpašuma tiesību

- aizsardzību.

Kā norāda Iekšlietu ministrija, transportlīdzekļa vadītāja

meklēšana pēc pārkāpuma automātiskas fiksēšanas prasītu no valsts

nesamērīgi lielus resursus un personām būtu visai plašas iespējas

izvairīties no administratīvās atbildības par izdarītajiem

pārkāpumiem. Tas savukārt radītu nesodāmības sajūtu un varētu

novest pie sabiedriskās kārtības nopietnas traucēšanas (sk.

lietas materiālu 149. lpp.).

Attiecībā uz ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka šajā jomā Konvencijas

dalībvalstis savos tiesību aktos var paredzēt ne vien fakta

legālo prezumpciju, bet pat transportlīdzekļa īpašnieka stingro

atbildību. Šāda rīcība ir attaisnojama, lai paaugstinātu ceļu

satiksmes drošības līmeni, lai automātiski fiksētie ceļu

satiksmes noteikumu pārkāpumi nepaliktu nesodīti un lai pārkāpumu

izmeklēšana un sodīšana par tiem neradītu pārmērīgu slogu valsts

iestādēm (sk. ECT 2004. gada 19. oktobra lēmumu lietā

"Falk v. Netherlands").

Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

noteiktajiem tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumiem ir leģitīms

mērķis - citu personu tiesību aizsardzība.

18.3. Lai noskaidrotu, vai ir ievērots samērīguma

princips, jāizvērtē:

1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

mērķa sasniegšanai;

2) vai nav saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai;

3) vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda

tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Ja,

izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.

punktu un 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01

12. punktu).

18.3.1. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto tiesisko regulējumu

šis mērķis tiek sasniegts.

Lietā nav strīda par to, ka apstrīdētais regulējums leģitīmo

mērķi sasniedz gadījumos, kad automātiski fiksētā pārkāpumā

vainīgā persona - transportlīdzekļa īpašnieks, ja viņš pats

vadījis transportlīdzekli, vai transportlīdzekļa vadītājs, kurš

nav tā īpašnieks, - samaksā uzlikto sodu.

Savukārt attiecībā uz gadījumiem, kad transportlīdzekļa

īpašnieks nav automātiski fiksētā pārkāpumā vainīgā persona, taču

ir spiests samaksāt sodu transportlīdzekļa vadītāja vietā, lietas

dalībnieku viedokļi atšķiras.

Var piekrist G. Litvina viedoklim: ja vainīgā persona netiek

noskaidrota un tās uzvedība netiek koriģēta ar atbilstošu un

samērīgu sodu, šī persona netiek motivēta atturēties no jaunu

pārkāpumu izdarīšanas (sk. lietas materiālu 158. lpp.).

Līdz ar to viens no administratīvās sodīšanas mērķiem - speciālā

pārkāpumu prevencija - netiek sasniegts.

Tomēr šajos gadījumos tiek sasniegts cits administratīvā soda

mērķis - vispārējā pārkāpumu prevencija. Proti, pārkāpumu

automātiska fiksēšana palielina veiktās kontroles apjomu un līdz

ar to iespējamību, ka pārkāpumam sekos sods. Tas attur citas

personas no pārkāpumu izdarīšanas.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums

ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

18.3.2. Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nav citu līdzekļu, kuri būtu

tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties konkrētās pamattiesības

tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 13.2.

punktu).

Lietas materiālos ir informācija par iespējamiem alternatīviem

leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļiem.

Pirmkārt, Tiesībsargs ir norādījis uz ceļu satiksmes noteikumu

pārkāpumu automātiskās fiksēšanas regulējumu Lietuvas Republikā.

Šajā valstī izmantotās iekārtas fiksē ne vien transportlīdzekli,

ar kuru izdarīts pārkāpums, bet arī tā vadītāju. Policija

transportlīdzekļa īpašniekam nosūta paziņojumu par pārkāpuma

faktu. Minētajā paziņojumā tiek norādīts laiks, kad īpašniekam

jāierodas policijā, lai izskatītu jautājumu par soda uzlikšanu.

Policijas darbiniekiem ir jānoskaidro, vai īpašnieks un vadītājs,

kuru fiksējusi automātiskās kontroles iekārta, ir viena un tā

pati persona (sk. lietas materiālu 9. lpp.).

Otrkārt, G. Litvins norāda uz Igaunijas Republikā spēkā esošo

regulējumu. Šajā valstī īpašniekam tiek nosūtīts paziņojums par

to, ka ar viņa transportlīdzekli pārkāpti ceļu satiksmes

noteikumi. Pēc paziņojuma saņemšanas īpašniekam ir tiesības

vērsties policijā un sniegt informāciju par patieso

transportlīdzekļa vadītāju (sk. lietas materiālu 159.

lpp.). Tādējādi automātiski fiksētais pārkāpums ir pamats

lietvedības uzsākšanai.

Treškārt, lietas materiālos atrodama informācija, ka

regulējums, kas paredz meklēt pārkāpumu izdarījušo

transportlīdzekļa vadītāju, ir spēkā Vācijā un Zviedrijā, bet

Nīderlandē, Francijā, Itālijā un Beļģijā darbojas apstrīdētajam

regulējumam līdzīgs tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram

konkrētais pārkāpējs pēc vispārējā principa netiek meklēts

(sk. lietas materiālu 20. lpp.). Tomēr šādos gadījumos

transportlīdzekļa īpašniekam ir pieejami atbilstoši tiesību

aizsardzības līdzekļi un ir paredzēta kārtība, kādā viņš pēc

savas iniciatīvas var norādīt personu, kura vadījusi

transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī.

Taču, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību sistēmā,

citu valstu tiesiskais regulējums nevar tikt piemērots tieši,

izņemot likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē

vienmēr jāņem vērā atšķirīgais tiesiskais, sociālais,

politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais konteksts (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

2007-01-01 24.1. punktu un 2011. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2010-51-01 17. punktu). Salīdzinošo tiesību metode nevar

tikt pilnībā izslēgta, tomēr līdzīgām tiesību normām vai tiesību

institūtiem dažādās valstīs var būt ļoti atšķirīgs saturs (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr.

2012-06-01 13.3.3. punktu). Tāpēc konkrētajā gadījumā šāda

regulējuma spēkā esamība citās valstīs nav pietiekams pamats, lai

secinātu, ka Latvijas apstākļos pastāv kāds alternatīvs leģitīmā

mērķa sasniegšanas līdzeklis.

Turklāt minēto citās valstīs pieņemto regulējumu ieviešanas

gadījumā būtu jārēķinās ar papildu darba apjomu valsts

institūcijām, un līdz ar to nav iespējams apgalvot, ka šādi

regulējumi sasniegtu leģitīmo mērķi tieši tādā pašā

kvalitātē.

Līdz ar to lietā nav pamatots, ka

pastāvētu alternatīvi līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi var

sasniegt tādā pašā kvalitātē.

18.3.3. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežošanas

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā. Tādējādi Satversmes tiesai jānoskaidro šajā

lietā līdzsvarojamās intereses un jānoteic, kurām no šīm

interesēm būtu piešķirama prioritāte.

18.3.3.1. Ciktāl Satversmes 92. pantā noteikto

pamattiesību ierobežojums attiecas uz transportlīdzekļa vadītāju

un izpaužas tādējādi, ka viņš netiek uzklausīts pirms soda

uzlikšanas, ir jāņem vērā, ka apstrīdētais regulējums nosaka

procedūru, kādā piemērojams administratīvais sods par

administratīvu pārkāpumu ar visai vienkāršu saturu. Tā

konstatēšanai nav nepieciešama sarežģītu apstākļu noskaidrošana.

Ja pārkāpums tiek fiksēts automātiski, ir jārēķinās ar iespēju,

ka konkrētā ierīce nav bijusi pienācīgā tehniskā kārtībā, taču

nevar rasties bažas, ka šī ierīce pieļāvusi subjektīvu attieksmi

pret pārkāpumu izdarījušo personu. Turklāt, kā secināts šā

sprieduma 17. punktā, transportlīdzekļa vadītājam, lai arī pēc

soda uzlikšanas, tomēr ir iespēja izteikt savu viedokli,

apstrīdot un pārsūdzot protokolu-lēmumu, un iestāde vai tiesa, ja

nepieciešams, var grozīt uzliktā soda apmēru vai pavisam atbrīvot

personu no soda.

Valsts policija ir sniegusi informāciju, ka laika posmā no

2012. gada l. janvāra līdz 2012. gada 30. septembrim tā pieņēmusi

269 743 protokolus-lēmumus par automātiski fiksētiem

administratīvajiem pārkāpumiem. No šiem lēmumiem apstrīdēti 5 778

lēmumi (sk. lietas materiālu 143. lpp.). Šie dati norāda,

ka lietās par automātiski fiksētiem pārkāpumiem ceļu satiksmē

strīdi rodas samērā reti - aptuveni divos procentos gadījumu.

Labums, ko sabiedrība gūst no iespējas efektīvi disciplinēt

transportlīdzekļu vadītājus, izpaužas personu dzīvības un

veselības aizsardzībā, kā arī sabiedriskās kārtības

nodrošināšanā. Savukārt labums, ko sabiedrība gūst no procesa

vienkāršošanas, neuzliekot valsts institūcijām pienākumu pēc

savas iniciatīvas noskaidrot, kura persona vadījusi

transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī, izpaužas gan

procesa raitumā un efektivitātē, gan arī tā izmaksu samazinājumā

un līdz ar to valsts budžeta līdzekļu ietaupījumā. Tāpat tiek

panākta visu šajā procesā iesaistīto personu laika ekonomija, jo

laiku ietaupa arī persona, kurai uzlikts sods un kura nenoliedz

savu vainu. Šī persona nav spiesta tērēt laiku, ierodoties

iestādē vai sniedzot paskaidrojumus rakstveidā.

Tātad apstrīdētais regulējums,

ciktāl tas attiecas uz gadījumiem, kad Satversmes 92. pantā

noteikto pamattiesību ierobežojums rodas transportlīdzekļa

vadītājam un izpaužas tādējādi, ka persona pirms soda uzlikšanas

netiek uzklausīta, ir samērīgs. Līdz ar to šajā daļā apstrīdētais

regulējums atbilst Satversmes 92. pantam.

18.3.3.2. Ciktāl apstrīdētais regulējums attiecas uz

gadījumiem, kad Satversmes 92. pantā noteikto pamattiesību

ierobežojums rodas transportlīdzekļa īpašniekam, kurš nav

pārkāpumu izdarījušais transportlīdzekļa vadītājs, un vadītājs

attiecīgo sodu nesamaksā, personai noteiktais pamattiesību

ierobežojums ir būtiskāks. Proti, transportlīdzekļa īpašnieks var

pārsūdzēt tiesā tikai paziņojumu par nesamaksāto naudas sodu.

Savukārt administratīvajai tiesai jāpārliecinās vienīgi par to,

vai pastāv apstrīdētajā regulējumā paredzētie apstākļi, proti,

vai sods nav samaksāts, taču šajā administratīvā procesa stadijā

tiesai nav jāizvērtē soda uzlikšanas pamatotība (sk. šā

sprieduma 17. punktu). Līdz ar to var veidoties tāda

situācija, ka valsts savu pienākumu - ar valsts rīcībā esošajiem

izmeklēšanas un piespiedu līdzekļiem noskaidrot pārkāpēju un

piespiest to samaksāt sodu - pēc būtības pārliek uz

privātpersonas pleciem, prasot, lai privātpersona samaksā sodu

faktiskā pārkāpēja vietā un pēc tam ar tās rīcībā esošajiem

līdzekļiem pati risina tiesiskās attiecības ar pārkāpēju.

Nenoliedzot to, ka īpašnieks ar civiltiesiskiem līdzekļiem var

mēģināt panākt, lai pārkāpējs būtu spiests izjust nelabvēlīgās

sekas, tomēr jāņem vērā, ka šādā gadījumā nepieciešams, lai

īpašnieks vispirms samaksā attiecīgo sodu. Pretējā gadījumā

īpašniekam iestātos nelabvēlīgas sekas, kas tam liegtu, piemēram,

savlaicīgi veikt transportlīdzekļa tehnisko apskati un tādējādi

arī izmantot šo transportlīdzekli ceļu satiksmē.

No minētā izriet, ka transportlīdzekļa īpašnieks, kas nav

bijis transportlīdzekļa vadītājs automātiski fiksētā pārkāpuma

izdarīšanas brīdī, pirms nelabvēlīgo seku iestāšanās netiek

uzklausīts un viņam nav tiesību apstrīdēt protokolu-lēmumu.

Turklāt normatīvajos aktos nav paredzēta kārtība, kādā viņš

varētu savlaicīgi uzrādīt valsts institūcijām transportlīdzekļa

vadītāju, ja viņam tas ir zināms. Proti, īpašniekam vispār nav

procesuālu iespēju savlaicīgi uzrādīt vainīgo personu un tādējādi

novērst sev nelabvēlīgas sekas. Šādā gadījumā tiesības uz

taisnīgu tiesu personai tiek atņemtas pēc būtības.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz taisnīgu tiesu

ierobežojumi nevar būt tādi, kas pēc būtības liedz īstenot šīs

tiesības. Tiesības vērsties tiesā var ierobežot tikai tiktāl,

ciktāl tās netiek atņemtas pēc būtības (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 13.

punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa konkrēti attiecībā uz ceļu

satiksmes noteikumu pārkāpumiem ir atzinusi: ja personai netiek

nodrošināti pietiekami tiesību aizsardzības līdzekļi, turklāt uz

to tiek pārlikts pierādīšanas pienākums un atbildība par procesu,

tas ir atzīstams par tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu (sk.

ECT 2010. gada 18. marta sprieduma lietā "Krumpholz v.

Austria", 41. punktu).

Labums, ko sabiedrība gūst no iespējas efektīvi disciplinēt

transportlīdzekļu vadītājus, pārkāpumus fiksējot automātiski, un

kas izpaužas personu dzīvības un veselības aizsardzībā, kā arī

sabiedriskās kārtības nodrošināšanā, var tikt nodrošināts gan

gadījumā, ja transportlīdzekļa īpašniekam pēc protokola-lēmuma

saņemšanas ir iespēja norādīt valsts institūcijai

transportlīdzekļa vadītāju, kurš izdarījis pārkāpumu, gan arī

tādā gadījumā, ja šādas iespējas nav. Taču tāda situācija, ka

pārkāpumā patiesi vainīgā persona nelabvēlīgās sekas var arī

neizjust, ja transportlīdzekļa īpašnieks attiecīgo sodu samaksā

un nevērš piedziņu pret transportlīdzekļa vadītāju, minēto labumu

nevis palielina, bet samazina.

Labums, ko sabiedrība gūst, uzliekot īpašniekam pienākumu

nodrošināt naudas soda samaksu par pārkāpumu, kuru viņš pats nav

izdarījis, izpaužas valsts iestādē notiekošā procesa

vienkāršošanā, tā izmaksu samazināšanā un valsts budžeta

papildināšanā, iekasējot administratīvo sodu. Taču šis labums

neatsver to, ka attiecīgajai personai tiesības uz taisnīgu tiesu

ir atņemtas pēc būtības.

Tādējādi apstrīdētais regulējums,

ciktāl tas neparedz transportlīdzekļa īpašniekam tiesības

apstrīdēt un pārsūdzēt protokolu-lēmumu gadījumā, kad automātiski

fiksētu pārkāpumu izdarījis šā transportlīdzekļa vadītājs, kura

valdījumā transportlīdzeklis atradies uz tiesiska pamata,

neatbilst samērīguma principam un līdz ar to arī Satversmes 92.

pantam.