4. pants

Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. pantam.

Iekšlietu ministrija uzsver, ka CSL 43.6 panta

trešajā daļā minētā protokola-lēmuma adresāts ir

transportlīdzekļa vadītājs, nevis īpašnieks. Ņemot vērā to, ka

transportlīdzekļa vadītājs pārkāpuma automātiskas fiksēšanas

gadījumā Valsts policijai nav zināms, protokols-lēmums tiekot

nosūtīts transportlīdzekļa īpašniekam. Ja transportlīdzekļa

īpašnieks nav vadījis transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas

brīdī, viņam saskaņā ar CSL 43. panta 5.2 daļu esot

pienākums saņemto protokolu-lēmumu nodot attiecīgajam

transportlīdzekļa vadītājam. Tādējādi nevarot apgalvot, ka

transportlīdzekļa īpašnieks, ja viņš nav vadījis

transportlīdzekli pārkāpuma izdarīšanas brīdī, tiek sodīts par

šādu pārkāpumu vai tiek tajā vainots.

Nelabvēlīgas sekas - pienākums maksāt naudas sodu -

transportlīdzekļa īpašniekam iestājoties tikai tādā gadījumā, ja

transportlīdzekļa vadītājs nav samaksājis viņam uzlikto

administratīvo sodu LAPK noteiktajā termiņā. Pēc Iekšlietu

ministrijas ieskata, šādā gadījumā transportlīdzekļa īpašnieka

atbildība izriet no Civillikuma 2347. panta otrās daļas, jo

transportlīdzekļa īpašniekam kā rūpīgam un gādīgam saimniekam

jāzina, kas attiecīgajā gadījumā bijis transportlīdzekļa

vadītājs. Transportlīdzekļa īpašniekam administratīvais sods esot

jāsamaksā tikai tad, ja tas rīkojas bezatbildīgi un nezina, kas

izmanto viņa transportlīdzekli. Taču šādā gadījumā

transportlīdzekļa īpašnieks iegūstot tiesības prasīt no

transportlīdzekļa vadītāja naudas summu samaksātā naudas soda

apmērā atbilstoši Civillikuma normām.

Attiecībā uz transportlīdzekļa īpašniekam pieejamiem tiesību

aizsardzības līdzekļiem Iekšlietu ministrija norāda, ka

transportlīdzekļa īpašnieks ir tiesīgs pārsūdzēt paziņojumu par

nesamaksātā naudas soda piedziņu, kas tiek izdots gadījumos, kad

uzliktais naudas sods nav samaksāts LAPK noteiktajā termiņā.