6. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka Tiesībsargs savā pieteikumā norādījis uz visu

apstrīdēto normu neatbilstību nevainīguma prezumpcijai. Proti, ar

nevainīguma prezumpciju neesot savienojams tas, ka

transportlīdzekļa īpašnieka vaina pārkāpuma izdarīšanā tiek

prezumēta, nenoskaidrojot, vai transportlīdzekļa īpašnieks

vienlaikus ir bijis arī vadītājs, kurš izdarījis LAPK

149.8 pantā paredzētos pārkāpumus, atbildība par

kuriem šajā pantā paredzēta tikai transportlīdzekļa

vadītājam.

Nevainīguma prezumpcija Satversmes 92. pantā esot nostiprināta

kā pamatprincips, kas ievērojams personas vainas pierādīšanā,

tomēr tā neesot absolūta un to esot iespējams ierobežot. Likumā

varot paredzēt izņēmumus no nevainīguma prezumpcijas tad, ja

personas vainas pierādīšana noteiktu kategoriju lietās nav

iespējama vai ir tik nesamērīgi apgrūtinoša, ka ļauj personai,

kura faktiski izdarījusi likuma pārkāpumu, izvairīties no

atbildības un nesaņemt sodu. Tādējādi administratīvo pārkāpumu

lietās atsevišķās administratīvo pārkāpumu kategorijās likums

ļaujot atkāpties no nevainīguma prezumpcijas, vienlaikus paredzot

citu pierādīšanas pienākuma izpildes kārtību, piemēram, fakta

legālo prezumpciju vai stingri noteikto atbildību.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdēto normu nepilnība

izpaužas tādējādi, ka tās neparedz personai iespēju atspēkot

fakta legālo prezumpciju, proti, to, ka transportlīdzekli

pārkāpuma izdarīšanas brīdī ir vadījis tā īpašnieks. Tādējādi

transportlīdzekļa īpašniekam neesot iespējas izteikt savu

viedokli un iesniegt savus pierādījumus, pirms tiek pieņemts

lēmums par soda uzlikšanu.

Tomēr esot jāņem vērā, ka CSL 43.6 pants un tajā

ietilpstošās apstrīdētās normas izsmeļoši nenosaka procedūru,

kādā transportlīdzekļa īpašnieks tiek saukts pie administratīvās

atbildības. Šis CSL pants gan nosakot veselu virkni

administratīvo pārkāpumu lietvedības īpatnību konkrētajā lietu

kategorijā, tomēr uz jebkura administratīvā pārkāpuma lietvedību

vienlaikus esot attiecināmas arī LAPK normas, kas nosaka šīs

lietvedības pamatprincipus. Piemēram, saskaņā ar LAPK 286. panta

3. punktu amatpersona, sagatavojot lietu izskatīšanai,

pārliecinās, ka ir pieprasīti lietas izskatīšanai nepieciešamie

papildmateriāli, un, ja tādi nav pieprasīti, tos pieprasa un

tādējādi dod iespēju pie administratīvās atbildības saucamajai

personai paust savu viedokli par tai uzrādīto apsūdzību, kā arī

iesniegt pierādījumus kādas prezumpcijas atspēkošanai gadījumā,

kad tāda tikusi piemērota. Tātad, ja apstrīdētās normas neuzskata

par speciālajām tiesību normām attiecībā pret LAPK, tad, tās

iztulkojot un piemērojot kopsakarā ar LAPK normām, esot iespējams

veidot tādu procedūru, kurā tiek ievērotas fakta legālās

prezumpcijas piemērošanas prasības.