8. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Gatis Litvins

- uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92.

pantam.

Izņēmums no vispārējā valsts pienākuma administratīvo

pārkāpumu jomā noskaidrot pārkāpuma izdarītāju esot noteikts Ceļu

satiksmes likumā, kurā ietvertās tiesību normas esot speciālās

tiesību normas iepretim Administratīvā procesa likumā un Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksā ietvertajām vispārīgajām tiesību

normām. Speciālajās tiesību normās esot pieļaujamas atkāpes no

vispārīgajiem administratīvo pārkāpumu lietvedības noteikumiem.

Tomēr šādām atkāpēm esot zināmas robežas. Speciālais regulējums

varot mainīt vispārīgā regulējuma procesuālos noteikumus,

piemēram, termiņus, lietu piekritību un strīdu risināšanas

pakļautību, tomēr tam vajagot atbilst administratīvo pārkāpumu

procesa pamatprincipiem.

G. Litvins norāda, ka administratīvo pārkāpumu procesā valstij

ir tiesības paredzēt tiesiskas sekas privātpersonai, kuras

darbība vai bezdarbība apdraud valsts un sabiedrības intereses.

Tomēr saskaņā ar apstrīdētajām normām atļautā braukšanas ātruma

pārsniegšanas tiesiskās sekas iestājoties nevis transportlīdzekļa

vadītājam, bet gan tā transportlīdzekļa īpašniekam, ar kuru

pārkāpums izdarīts. Tādējādi transportlīdzekļa īpašniekam

nelabvēlīgas sekas rodoties nevis par atļautā braukšanas ātruma

pārsniegšanu, bet gan par to, ka viņš uzticējis savu īpašumu

citai personai. Tomēr transportlīdzeklis esot brīvas ekonomiskās

apgrozības priekšmets un tāpēc nevarot prezumēt, ka fiziskajai

personai piederošu transportlīdzekli vienmēr vada pati šī

persona.

Kāda fakta legālā prezumpcija izpaužoties tādējādi, ka tiesību

normā tiek nostiprināts pieņēmums par konkrētu faktu un šis fakts

valstij nav jāpierāda. Tomēr fakta legālā prezumpcija neesot

absolūta. Tās nostiprināšanā tiesību normās un piemērošanā

vajagot ievērot samērīguma principu un nevainīguma prezumpciju,

kā arī paredzēt efektīvas iespējas fakta legālo prezumpciju

atspēkot. Fakta legālā prezumpcija nedrīkstot pārtapt vainas

prezumpcijā. Ja privātpersona apšauba likumā prezumētu faktu, tai

vajagot būt iespējai paust pamatotas šaubas par šādas

prezumpcijas atbilstību īstenībai un pierādīt pretējo. Turklāt,

lai fakta legālo prezumpciju vispār varētu piemērot, valstij

vispirms esot jāpierāda privātpersonas prima facie

saistība ar pārkāpumu.

G. Litvins neuzskata, ka apstrīdētajās normās ietvertais

regulējums efektīvi palīdzētu sasniegt administratīvā soda

uzlikšanas mērķus un nodrošināt soda neizbēgamību. Ja vainīgā

persona netiek noskaidrota un tās uzvedība netiek koriģēta ar

atbilstošu un samērīgu sodu, tad varbūtība, ka šī konkrētā

persona neizdarīs jaunus pārkāpumus, esot visai niecīga. Tāpēc

sodam vajagot būt personiskam. Sodiem vai citām nelabvēlīgām

tiesiskām sekām neesot nozīmes, ja tie nav vērsti uz to, lai

ietekmētu likuma pārkāpējus un tādējādi ilgtermiņā uzlabotu ceļu

satiksmes drošību. Ietekmējot pārkāpuma izdarītāju pastarpināti -

ar transportlīdzekļa turētāja vai īpašnieka starpniecību

civiltiesiskā kārtā, soda mērķis netiekot sasniegts.

G. Litvins atzīst, ka transportlīdzekļa īpašnieks nevar

aizbildināties ar to, ka nezina, kam konkrēti uzticējis savu

transportlīdzekli, un norāda, ka, paredzot paaugstinātas

bīstamības avota turētājam vai īpašniekam pienākumu līdzdarboties

administratīvo pārkāpumu izmeklēšanā un valstij izmantojot tādus

tehniskos līdzekļus, kuri nodrošina maksimāli plašu informāciju

par pārkāpumu, būtu iespējams efektīvi un viegli noskaidrot

pārkāpēja personību un pierādīt viņa vainu. Nelabvēlīgas

tiesiskās sekas transportlīdzekļa īpašniekam būtu paredzamas tad,

ja viņš atsakās sniegt valsts iestādēm informāciju par

transportlīdzekļa vadītāju. Tādējādi pastāvot citas, alternatīvas

iespējas nodrošināt valsts pārvaldes efektivitāti un vienlaikus

ierobežot privātpersonas pārspīlētu pastāvēšanu uz savām

tiesībām, nepamatoti apstrīdot un pārsūdzot valsts iestāžu

lēmumus.

Secinājumu

daļa