11. pants

Pieaicinātā persona - SIA "Rīgas

satiksme" - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Ceļu satiksmes likumā esot izvirzīts mērķis - noteikt ceļu

satiksmes norises un ceļu satiksmes drošības organizatoriskos un

tiesiskos pamatus, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību,

vidi, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām piederošo mantu,

bet ceļu inženierbūvju ekspluatācijas nodrošināšana neapšaubāmi

esot saistīta ar ceļu inženierbūvju balstu saglabāšanu vai -

pretējā gadījumā - pārvietošanu, jo tikai tā varot nodrošināt

nepārtrauktu sabiedriskā transporta ekspluatāciju.

Sabiedriskā transporta pakalpojumi, par kuru sniegšanu un

pieejamību gādā pašvaldības kapitālsabiedrība SIA "Rīgas

satiksme", kalpojot lielas sabiedrības daļas vajadzību

apmierināšanai. Sabiedriskā transporta pakalpojumu pieejamības

nodrošināšanai esot nepieciešams daudz vairāk nekā tikai

pārvadātāja izmaksu kompensēšana, tomēr arī sabiedrības ieguvumu

esot vairāk - ne tikai iespēja pārvietoties, bet arī, piemēram,

zaļākas pilsētas un plašai sabiedrības daļai pieejami

pakalpojumi. Sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšana

esot balstīta arī sabiedrības solidaritātē, citstarp sabiedrībai

uzņemoties zināmus pienākumus. Viens no šādiem pienākumiem esot

regulēts ar apstrīdēto normu.

Tā kā pašvaldībai jānodrošina sabiedriskā transporta

pieejamība, nevarot pastāvēt šā pienākuma izpildi izslēdzoši

noteikumi, kas būtu jāievēro pašvaldībai vai sabiedriskā

transporta pakalpojumu sniedzējam.

Nevarot piekrist tam, ka publiskai personai pašai būtu jāsedz

ceļu inženierbūves pārvietošanas izmaksas. Minētais varētu novest

pie tā, ka šīs papildu izmaksas tiek iekļautas sabiedriskā

transporta pašizmaksā (tarifā) un līdz ar to samazinās

sabiedriskā transporta pakalpojumu pieejamība.

SIA "Rīgas satiksme" pievienojas Saeimas atbildes

rakstā paustajam viedoklim, ka likumdevējs ir radījis vienotu

tiesisku sistēmu un apstrīdētajai normai pretējs regulējums būtu

pretrunā ar tiesību sistēmas vienotības principu.

Apstrīdētā norma attiecoties uz izņēmuma gadījumiem. Ne jau

visos gadījumos, kad nekustama īpašuma īpašnieks vēlas veikt

būvdarbus savā īpašumā, rodoties tāda situācija, kāda paredzēta

apstrīdētajā normā.

Apstrīdētā norma paredzot tādu gadījumu, kad sabiedriskā

transporta infrastruktūra jau ir izveidota un ir pienācīgā

tehniskajā kārtībā, turklāt SIA "Rīgas satiksme" jau

segusi ceļu inženierbūves pirmreizējās ierīkošanas vai izbūves

izmaksas, savukārt attiecīgā nekustamā īpašuma īpašnieks jau, šo

īpašumu iegādājoties, ir apzinājies konkrēto tiesisko situāciju.

Atsevišķu personu vēlme uzlabot savu nekustamo īpašumu neesot

samērīga ar sabiedrības vajadzību pēc sabiedriskā transporta

pakalpojumiem. Pēc SIA "Rīgas satiksme" ieskata,

gadījumā, ja tāds pienākums, kāds paredzēts apstrīdētajā normā,

tiktu uzlikts pašai SIA "Rīgas satiksme", tā izpilde

prasītu nesamērīgus finanšu resursus un būtu jāņem vērā arī tas

apstāklis, ka attiecīgo pasākumu mērogs nav prognozējams.

Šāds ierobežojums citstarp ļaujot arī ietaupīt valsts un

pašvaldības līdzekļus, kas varot tikt izmantoti citu mērķu

sasniegšanai. Tiesisko kārtību valstī nebūtu iespējams uzturēt,

ja katra persona drīkstētu savas īpašuma tiesības īstenot,

nerēķinoties ar citu personu interesēm. Esot nepieciešams

tiesiski reglamentēt īpašnieka pienākumus, kuri tam jāuzņemas

valsts un sabiedrības interesēs. Saeima, pieņemot apstrīdēto

normu, esot atzinusi, ka sabiedrības intereses turpināt

netraucēti lietot sabiedriskā transporta infrastruktūru un

sabiedriskā transporta infrastruktūras īpašnieku tiesības

ekspluatēt jau radīto infrastruktūru ir nozīmīgākas par atsevišķu

privātpersonu tiesībām pilnīgi netraucēti lietot savu

īpašumu.