12. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas

Universitātes Juridiskās fakultātes profesors

Dr. iur. Jānis Rozenfelds - norāda, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim

teikumiem.

Apstrīdētās normas mērķis esot noregulēt vēsturiski

izveidojušās tiesiskās attiecības, kas radušās konversijas

procesa rezultātā, un daļēji atrisināt vienu no dalītā īpašuma

problēmām, kas arī ir šā procesa rezultāts. Izraudzītais

risinājums esot vērsts tikai uz gadījumu, kad nekustamā īpašuma

īpašnieks, kura īpašumā izvietota ceļu inženierbūve, vēlas

nojaukt citu būvi, kas atrodas viņa nekustamajā īpašumā.

Apstrīdētajā normā ietvertais pienākums pēc satura atbilstot

reālnastai vai atbalsta vai iebūves servitūtam.

Apstrīdētā norma nesasniedzot mērķi atrisināt specifiskas, ar

citai personai piederošā nekustamā īpašumā esošu ceļu

inženierbūvi saistītas dalītā īpašuma problēmas.

Neesot pamatots Saeimas atbildes rakstā norādītais, ka šāds

ierobežojums izriet no nekustamā īpašuma īpašnieka sociālā

pienākuma pret sabiedrību. Apstrīdētā norma paredzot nekustamā

īpašuma īpašnieka pienākumu nevis pret sabiedrību, bet pret

jebkuru citu personu, kam pieder ceļu inženierbūve. Tāpat

apstrīdētā norma neparedzot regulējumu, kas būtu līdzīgs jau

citos normatīvajos aktos ietvertajam regulējumam. Proti,

Enerģētikas likumā, uz kuru atsaucas Saeima, esot ietverts

regulējums attiecībā uz gadījumu, kad starp Enerģētikas likuma

subjektiem pastāv līgumiskas attiecības. Tāpat arī Elektronisko

sakaru likumā ietvertais regulējums neesot līdzīgs apstrīdētajai

normai, jo Elektronisko sakaru likuma 16. panta piektās

daļas mērķis esot nevis piešķirt elektronisko sakaru komersantam

kādas jaunas tiesības, bet gan konkretizēt nekustamā īpašuma

īpašnieka tiesību aprobežojumu, kas izriet no Aizsargjoslu

likuma.

No apstrīdētās normas anotācijas izrietot tas, ka ceļu

inženierbūvju ierīkošanas laiks un priekšnoteikumi nav

noskaidroti, tāpēc neesot pamata apgalvot, ka ceļu inženierbūves

izbūve par valsts un pašvaldības līdzekļiem jau ir notikusi.

Nekādi taisnības apsvērumi nevarot būt par attaisnojumu tam,

ka apstrīdētajā normā paredzēto izdevumu nastas uzlikšana

nekustamā īpašuma īpašniekam tiek pamatota ar to, ka jau iepriekš

šis īpašums - bez atlīdzības un tiesiska pamata - ticis izmantots

par labu citai personai.

Varot piekrist Pieteikuma iesniedzējas norādītajai

alternatīvai, ar kuru leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt tādā

pašā kvalitātē. Turklāt apstrīdētā norma neparedzot nekādus

kritērijus vai limitus. Neesot pamatots tas, kādēļ publiskas

personas uzņemšanās pašai segt ar ceļu inženierbūves pārvietošanu

saistītos izdevumus prasītu nesamērīgi lielu ieguldījumu no

valsts un sabiedrības, turpretim tad, ja ar apstrīdēto normu

uzliktos pienākumus veic nekustamā īpašuma īpašnieks, šis slogs

atzīstams par samērīgu.