16. pants

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu

mantiska rakstura tiesību garantiju. Satversmes 105. panta

pirmie trīs teikumi aptver personas īpašuma tiesības kā visas

mantiska rakstura tiesības, kuras persona var netraucēti izlietot

par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, kā arī

nosaka īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību - neizmantot

īpašumu pretēji sabiedrības interesēm - un paredz, ka īpašuma

tiesības var tikt ierobežotas (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2017-12-01 13. punktu). Tādējādi minētais

pants, no vienas puses, ietver valsts pienākumu veicināt un

atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas

nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču, no otras puses, dod

valstij arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties

īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 28. septembra sprieduma lietā

Nr. 2019-37-0103 15.2. punktu).

Apstrīdētā norma neliedz nekustamā īpašuma īpašniekam valdīt

viņam piederošo nekustamo īpašumu. Tomēr apstrīdētā norma izvirza

prasību, kas nekustamā īpašuma īpašniekam ir saistoša, ja tas

vēlas rīkoties ar savu īpašumu tādā veidā, kas var ietekmēt ceļa

vai satiksmes objektu. Proti, šāda prasība nekustamā īpašuma

īpašniekam rada finansiālus izdevumus situācijā, kad tas vēlas

rīkoties ar savu nekustamo īpašumu noteiktā veidā. Tātad,

pastāvot apstrīdētajā normā ietvertajam pienākumam segt ceļa vai

satiksmes objekta pārvietošanas izmaksas, nekustamā īpašuma

īpašniekam tomēr tiek liegts brīvi lietot savu īpašumu.

Apstrīdētajā normā noteiktais pienākums ir īpašuma tiesību

ierobežojums, turklāt šā pienākuma izpilde ir saistīta ne tikai

ar finansiāliem izdevumiem, bet arī laika patēriņu (sal. sk.

Satversmes tiesas 2014. gada 6. novembra sprieduma

lietā Nr. 2013-20-03 8.3. punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka finansiāla

rakstura pienākumu, kas neietekmē nekustamā īpašuma īpašnieka

tiesības atbrīvoties no sava īpašuma, to ieķīlājot, iznomājot,

izīrējot vai pārdodot, bet izpaužas kā finansiāls apgrūtinājums

un var ietekmēt īpašnieka tiesības izmantot savu nekustamo

īpašumu, var uzskatīt par īpašuma izmantošanas kārtības kontroli

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

(turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. panta trešā

teikuma kontekstā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2020. gada 27. februāra sprieduma lietā

"Strezovski and Others v. North Macedonia", pieteikums

Nr. 14460/16 un septiņi citi, 64. punktu). Proti,

arī šāda īpašuma izmantošanas kārtības kontrole ir uzskatāma par

īpašuma tiesību ierobežojumu Konvencijas Pirmā protokola

1. panta kontekstā.

Tādējādi apstrīdētajā normā

ietvertais nekustamā īpašuma īpašnieka pienākums pamatotas

prasības gadījumā segt ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas

izmaksas personai ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos

trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu.