3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto

aktu, - Saeima - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Saeima piekrīt tam, ka apstrīdētā norma ierobežo personas

tiesības uz īpašumu. Apstrīdētajā normā nekustamā īpašuma

īpašniekam noteiktais pienākums esot apgrūtinājums, jo tā izpilde

saistīta ar finansiāliem izdevumiem.

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un šim

ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības

aizsardzība. Šāds ierobežojums neuzliekot papildu finansiālo

slogu valstij un pašvaldībai, kā arī neliedzot personai iespēju

rīkoties ar savu nekustamo īpašumu. Tāpat tas nodrošinot to, ka

sabiedriskā transporta pakalpojumu nepārtrauktība netiek

apdraudēta situācijā, kad iecerēta īpašuma izmantošana tādā

veidā, kas ietekmēs ceļu inženierbūves ekspluatēšanu. Turklāt

valsts un pašvaldības finanšu līdzekļu ietaupīšana nodrošinot to,

ka šie līdzekļi var tikt izmantoti dažādu sabiedrības vajadzību

apmierināšanai.

Šāds pamattiesību ierobežojums nodrošinot sabiedriskā

transporta pakalpojumu organizēšanu tādā veidā, lai pēc iespējas

efektīvāk tiktu izmantoti valsts un pašvaldības rīcībā esošie

finanšu līdzekļi. Tādējādi šāds ierobežojums esot piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas minētais indivīda

tiesības mazāk ierobežojošais līdzeklis - publiskajai personai

pašai uzņemties ar ceļu inženierbūves pārvietošanu saistīto

izdevumu segšanu - prasītu nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts

un tādējādi nevarētu tikt uzskatīts par saudzējošāku leģitīmā

mērķa sasniegšanas līdzekli.

Vērtējot to, vai nelabvēlīgas sekas, kas personai rodas tās

pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko

no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā, esot jāņem vērā, ka

likumdevējs ir izveidojis tādu saskanīgu normatīvo aktu sistēmu,

kurā ir paredzami un vienveidīgi noregulēti nekustamā īpašuma

īpašnieka pienākumi attiecībā uz tā īpašumā izvietoto

infrastruktūru. Apstrīdētajai normai līdzīgs tiesiskais

regulējums esot ietverts arī Enerģētikas likuma 23. panta

otrajā daļā, Elektronisko sakaru likuma 18. panta ceturtajā

daļā un Aizsargjoslu likuma 61. panta otrajā daļā.

Tāpat esot jāņem vērā tas, ka izskatāmā lieta attiecas uz

situāciju, kad valsts vai pašvaldības valdījumā esoša sabiedriskā

transporta līnija jau ir izveidota. Tātad ceļu inženierbūvju vai

satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu īpašnieks, valdītājs

vai lietotājs jau esot sedzis pirmreizējās ierīkošanas vai

izbūves izdevumus un nebūtu pamata tam uzlikt pienākumu jebkurā

mirklī paredzēt attiecīga apmēra finanšu līdzekļus jau ierīkotas

un veiksmīgi funkcionējošas infrastruktūras pārbūvei. Šo

secinājumu vēl jo vairāk apstiprinot tas, ka nav zināms, kad un

cik daudz nekustamo īpašumu īpašnieku nāks klajā ar iniciatīvu

nojaukt sev piederošas būves tādā veidā, kas varētu apdraudēt

ceļu inženierbūvju drošu ekspluatāciju. Ja personas vēlas veikt

uzlabojumus savā nekustamajā īpašumā, tādējādi arī palielinot tā

vērtību, tad valstij un pašvaldībai nevarot tikt uzlikts

imperatīvs pienākums piedalīties šo uzlabojumu veikšanā, būtībā

no jauna, tikai citā vietā ierīkojot ceļu inženierbūvi, kura

iepriekš ir bijusi pilnīgā tehniskajā kārtībā. Potenciālie ar

ceļu inženierbūves pārvietošanu saistītie izdevumi esot atkarīgi

tieši no privātpersonas iniciatīvas, un tādējādi to finansēšana

nekustamā īpašuma īpašniekam vēlamajā apjomā uz visas sabiedrības

rēķina neesot pieļaujama.

Tiesību norma, kas mainītu izdevumu segšanas modeli,

neizslēgtu tādas situācijas, kad nekustamā īpašuma īpašnieks

varētu netraucēti un pēc sava ieskata atbrīvoties no tā īpašumā

izvietotajām ceļu inženierbūvēm, tādējādi negatīvi ietekmējot

sabiedriskā transporta pakalpojumus. Proti, tieši apstrīdētā

norma nodrošinot to, ka privātpersona rēķinās ar tās īpašumā

esošu, bet tai nepiederošu objektu.