4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu

ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, apstrīdētā norma nav

pietiekami skaidra un nenodrošina to, ka katrai personai ir

zināmi tās pienākumi. Proti, objekti, uz kuriem attiecas

apstrīdētā norma un kuri minēti arī Ceļu satiksmes likuma

7.1 panta pirmajā daļā, neesot objektīvi

identificējami, jo likumā neesot viennozīmīgi norādīts, tieši uz

kādiem objektiem tas attiecas, un dabā ne vienmēr esot uzskatāmi

konstatējama šo objektu saistība ar ceļu lietošanu. Turklāt

attiecībā uz šiem objektiem neesot izvirzīta prasība par to

ierakstīšanu kādā reģistrā, un nepastāvot tāda sistēma, kuras

ietvaros šo objektu "valdītājiem" būtu pienākums veikt

konkrētas darbības, lai attiecīgos objektus uzskaitītu vai

reģistrētu to atrašanos citas personas nekustamā īpašumā. Tāpat

neesot nekādu instrumentu, ko varētu izmantot, lai noskaidrotu

objekta nosacīto "valdītāju" vai personu, kura sevi par

tādu uzskata. Tieslietu ministrija vispārīgi norāda uz tiesiskā

regulējuma nepilnībām, piemēram, uz to, ka normatīvo aktu sistēmā

vēsturisko objektu aizsardzība nav nošķirta no jaunu objektu

celtniecības. Ja objektu izcelsme nav zināma, tad ierobežojuma

pastāvēšanas prezumpcija novedot pie tādas sistēmas, kas pieļauj

patvaļu. Tikai ar objekta izvietošanu vien esot gana, lai iegūtu

visas tiesības, bet pienākumus uzliktu citai personai.

Tieslietu ministrija norāda, ka dažādi darbi (arī būvdarbi)

var tikt veikti: nekustamā īpašuma īpašnieka gribas dēļ (pēc paša

apsvērumiem), nepieciešamas vajadzības dēļ, kā arī objektīvas

nepieciešamības dēļ, kas, ja netiktu risināta, nākotnē radītu

nepieciešamu vajadzību. Situācijās, kad nekustamā īpašuma

īpašnieks pats pēc savas gribas un saviem apsvērumiem veic kādus

darbus, kuri var ietekmēt aizsargājamo objektu, apstrīdētajā

normā ietvertais pienākums esot pamatots. Tomēr apstrīdētajā

normā ietvertajam ierobežojumam, ciktāl tas neparedz citādu

regulējumu gadījumiem, kad darbības ir jāveic nepieciešamas vai

objektīvas vajadzības dēļ, kā arī nepiešķir nozīmi gadījumiem,

kad nekustamā īpašuma nepastāvīgās īpašības ir devušas ekonomisku

labumu aizsargājamā objekta ierīkotājam, neesot leģitīma mērķa.

Proti, nepamatota labuma gūšanu uz citas personas rēķina neesot

iespējams kvalificēt kā efektīvu līdzekļu izmantošanu, aplūkojot

to sabiedriski aizsargājamas intereses tvērumā. Turklāt

apstrīdētā norma attiecoties uz jebkādiem ceļiem (tai skaitā

privātiem, kas nav pieejami sabiedrībai), un tādējādi nevarot

apgalvot, ka tā aizsargā tikai sabiedrības intereses.

Pat ja apstrīdētajā normā ietvertajam ierobežojumam būtu

leģitīms mērķis, tas tomēr neesot samērīgs, jo šāda apmēra

ierobežojums neesot nepieciešams. Neesot iespējams visus

gadījumus, kuros nepieciešama aizsargājamā objekta pārvietošana,

apskatīt kā identiskus. Neesot nekādu ziņu par to, ka apstrīdētās

normas pieņemšanas laikā būtu apsvērtas alternatīvas, spriests,

piemēram, par pušu vienošanos (kuras gadījumā strīdu varētu

izšķirt tiesa) vai par izdevumu dalīšanu iesaistīto personu

starpā, pastāvot objektīviem apsvērumiem attiecībā uz konkrēto

būvdarbu veikšanu.

Turklāt īpašuma tiesību aprobežojuma gadījumā īpašniekam jau

esot jārespektē citas personas tiesības kādā veidā izmantot

īpašniekam piederošu lietu, kā arī jācieš no tā, ka viņa paša

iespējas ar to rīkoties ir ierobežotas. Neesot pamata secināt, ka

pienākuma rūpēties par citas personas mantisku labumu pārnese uz

personu, kuras tiesības jau tā ir aprobežotas, būtu atzīstama par

tādu risinājumu, kura rezultātā sabiedrības ieguvums ir lielāks

par personai nodarīto kaitējumu.

Visbeidzot, valstī trūkstot konsekventas politikas attiecībā

uz aprobežojumu, aizsargjoslu un citu tiesību institūtu

mijiedarbību dažādās nozarēs.