7. pants

Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības

un reģionālās attīstības ministrija - uzskata, ka pastāv

nenoteiktība par apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un

pirmšķietami attiecīgais ierobežojums nav samērīgs.

Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot sabiedrības

labklājības aizsardzība. Tomēr apstrīdētās normas tvērums esot

plašāks, proti, tas nevarot tikt saistīts tikai ar sabiedriskā

transporta nodrošināšanai nepieciešamajām ceļu inženierbūvēm vai

satiksmes organizācijas līdzekļiem, bet gan ar jebkurām ceļu

inženierbūvēm vai satiksmes organizācijas līdzekļiem. Tieši

tiktāl, ciktāl apstrīdētā norma attiecas uz ceļu inženierbūvēm

vai satiksmes organizācijas tehniskajiem līdzekļiem, kas nekalpo

sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai, pastāvot

nenoteiktība par pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Apstrīdētā norma nosakot papildu pienākumu nekustamā īpašuma

īpašniekam, kurš jau tā paciešot savā īpašumā citai personai

piederošas ceļu inženierbūves vai satiksmes organizācijas

tehniskos līdzekļus. Nekustamā īpašuma izmantošanas pamatmērķis

neesot kalpot citām personām piederošām ceļu inženierbūvēm un

satiksmes organizācijas tehniskajiem līdzekļiem, kas nekustamajam

īpašumam var būt piesaistīti. Tādējādi ceļu inženierbūves vai

satiksmes organizācijas tehniskā līdzekļa īpašnieka primārā

interese esot nošķirt savu īpašumu no tam nepiederoša nekustamā

īpašuma, nevis otrādi. Pretējā gadījumā ceļu inženierbūves vai

satiksmes organizācijas tehniskā līdzekļa īpašniekam esot jācieš

sekas, kas saistītas ar tam nepiederoša nekustamā īpašuma

izmaiņām.

Visbeidzot, ceļu inženierbūves vai satiksmes organizācijas

tehniskā līdzekļa izvietošana citas personas nekustamajā īpašumā

esot vērtējama kā ceļu inženierbūves vai satiksmes organizācijas

tehniskā līdzekļa valdītāja paša izraudzīts risinājums, kas

apgrūtina svešu īpašumu. Tādējādi, izvēloties veidu, kādā tiek

izbūvētas ceļu inženierbūves un uzstādīti satiksmes organizācijas

tehniskie līdzekļi, to valdītājam esot jārēķinās ar katrā

konkrētajā gadījumā iespējamiem apgrūtinājumiem un sekām. Tātad

apstrīdētajā normā ietvertā pienākuma uzlikšana nekustamā īpašuma

īpašniekam esot nepamatota, īpaši gadījumos, kad šis pienākums

rodas saistībā ar to, ka nekustamais īpašums vai tā daļa beidz

pastāvēt.