8. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs -

norāda, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo privātpersonas

tiesības uz īpašumu.

Ceļu inženierbūves atrašanās privātpersonai piederošā

nekustamā īpašumā jau pati par sevi esot īpašuma tiesību

aprobežojums. Proti, Civillikuma 1082. pants noteicot, ka

īpašuma lietošanas tiesības aprobežojums var citstarp attiekties

uz to, ka īpašniekam ir jāatturas no zināmām lietošanas tiesībām

vai arī jāpacieš, ka tās izlieto citi. Turklāt inženierbūvju

izvietojums nekustamajā īpašumā pirmšķietami radot nekustamā

īpašuma vērtības samazinājumu.

Bez apstrīdētās normas jau pastāvot citi privātpersonas

īpašuma tiesību ierobežojumi, kas noteikti, lai nodrošinātu

sabiedrības interesi netraucēti saņemt sabiedriskā transporta

pakalpojumus. To nodrošinot, piemēram, Ceļu satiksmes likuma

7.1 panta pirmā, otrā, ceturtā un piektā daļa. Tāpat

tas izrietot no pienākuma izpildīt būvatļaujā ietverto

nosacījumu, ka pirms būvniecības darbu veikšanas, ja minētie

darbi skar ceļu inženierbūves, tie jāsaskaņo ar ceļu

infrastruktūras valdītāju. Šādi ierobežojumi jau esot vērsti uz

to, lai privātpersona, kuras īpašumā izvietotas ceļu

inženierbūves, ar savu rīcību nenodarītu tām kaitējumu.

Apstrīdētā norma papildus jau minētajiem aprobežojumiem

nosakot privātpersonai papildu pienākumu, kas turklāt rodoties

arī tad, ja ēkas īpašniekam ir pienākums nojaukt ēku, piemēram,

gadījumā, kad tā degradē vidi vai apdraud cilvēku drošību. Tā kā

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmais mērķis -

sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšana - jau tiek

sasniegts ar citiem līdzekļiem, esot secināms, ka apstrīdētās

normas primārais mērķis ir pašvaldības līdzekļu ietaupījums. Pēc

tiesībsarga ieskata, arī tad, ja apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma nebūtu, inženierbūvju pārvietošana tiktu veikta

tikai tādos gadījumos, kad saņemts kompetento iestāžu

saskaņojums. Tāpat arī tad, ja privātpersonai netiktu uzlikts

pienākums segt pārvietošanas izdevumus, leģitīmais mērķis -

sabiedriskā pakalpojuma pieejamības nodrošināšana - tiktu

sasniegts, turklāt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem. Ja likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu,

bija pašvaldības budžeta līdzekļu taupīšana uz indivīda rēķina,

tad tas, pēc tiesībsarga ieskata, nevarētu tikt uzskatīts par

leģitīmu mērķi un būtu jāizvērtē alternatīvi risinājumi.

Alternatīva risinājuma piemērs esot atrodams, piemēram,

Elektronisko sakaru likuma 18. panta ceturtajā daļā, kas paredzot

iespēju pusēm vienoties par izmaksu sadalījumu, ņemot vērā gan

pārvietošanas objektīvo nepieciešamību, gan, piemēram, ēkas

nojaukšanas pamatu un šādas pārvietošanas izmaksas. Turklāt

privātpersonai varot tikt uzlikts pienākums informēt pašvaldību

par nepieciešamību pārvietot inženierbūvi, un tad pašvaldība

varētu ieplānot pārvietošanai nepieciešamos finanšu

līdzekļus.