9. pants

Pieaicinātā persona - Rīgas dome -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. panta

pirmajiem trim teikumiem.

Apstrīdētajā normā ietvertais pienākums attiecoties arī uz

situācijām, kad nekustamā īpašuma īpašnieka paredzētā tam

piederošās būves nojaukšana apdraud attiecīgās ceļu inženierbūves

drošu ekspluatāciju un šis apdraudējums kļūst par tiesisku

šķērsli nekustamā īpašuma īpašnieka iecerēto būvdarbu

īstenošanai. Apstrīdētajā normā ietvertais pienākums, kas

saistīts ar nekustamā īpašuma īpašnieka finansiāliem izdevumiem

un tādējādi uzskatāms par apgrūtinājumu, ierobežojot personas

tiesības uz īpašumu.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

noteikts ar likumu. Tāpat šim ierobežojumam esot leģitīms

mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība. Proti, valstij

esot jāgarantē vienota, nepārtraukta, ērta un pieejama

sabiedriskā transporta sistēma, tādējādi nodrošinot iedzīvotāju

mobilitāti un labklājību. Apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums nodrošinot arī to, ka tiek ietaupīti valsts un

pašvaldības finanšu līdzekļi, kas varot tikt izmantoti citu

sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Ar apstrīdēto normu šis

leģitīmais mērķis tiekot sasniegts.

Ja leģitīmo mērķi var sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas

prasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības, tad

nevarot uzskatīt, ka valstij būtu pienākums šādu līdzekli meklēt.

Tādējādi to subjektu maiņa, kuri segs izdevumus par ceļu

inženierbūves pārvietošanu, nevarot tikt uzskatīta par

saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli.

Likumdevējs esot izveidojis tādu saskanīgu normatīvo aktu

sistēmu, kurā paredzami un vienveidīgi noregulēti nekustamā

īpašuma īpašnieka pienākumi attiecībā uz tā īpašumā izvietoto

infrastruktūru.

Izskatāmā lieta attiecoties uz gadījumu, kad pašvaldības

valdījumā esošā transporta līnija jau ir izveidota un

pirmreizējās ierīkošanas vai izveides izmaksas jau ir segtas.

Tādējādi ar apstrīdēto normu uz privātpersonu netiekot pārcelts

pienākums nodrošināt sabiedriskā transporta pakalpojumu

sniegšanai nepieciešamās infrastruktūras uzturēšanu. Rīgā pašlaik

sabiedriskā transporta vajadzībām tiekot ekspluatētas apmēram

18 000 atsaites un 7875 elektrotransporta kontakttīklu

balsti, kam pievienoti kontakttīkli. Ja pārvietošanas izdevumi

būtu jāsedz SIA "Rīgas satiksme" un ja tā apmierinātu

visu īpašnieku vēlmi pārvietot to īpašumos esošās ceļu

inženierbūves, tad šādi būvniecības procesi būtu neskaitāmi.

Pašreizējā tiesiskā situācija tiesiskās drošības ziņā esot

stabila. Neesot pieļaujams tas, ka ceļu inženierbūvju vai

satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu īpašniekam, valdītājam

vai lietotājam tiktu uzlikts pienākums jebkurā mirklī paredzēt

attiecīga apmēra finanšu līdzekļus jau ierīkotas un

funkcionējošas infrastruktūras pārbūvei, kuras mērogs nav

prognozējams.

Nevarot piekrist tam, ka apstrīdētajā normā paredzētais

finansiālais slogs būtu jāuzņemas valstij un pašvaldībai par

saviem līdzekļiem tāpēc vien, ka privātpersonām radušās attiecīgā

veida būvniecības ieceres vai arī tās nav spējušas uzturēt savu

īpašumu pienācīgā stāvoklī. Turklāt privātpersonas potenciālie

izdevumi esot atkarīgi tieši no pašas privātpersonas iniciatīvas

un tās būvniecības ieceres rakstura un apjoma. To finansēšana

nekustamā īpašuma īpašniekam vēlamajā apmērā uz visas sabiedrības

rēķina neesot pieļaujama, jo tas būtu pretrunā ar leģitīmo mērķi

nodrošināt sabiedrības labklājības aizsardzību.

Tādējādi likumdevējs esot līdzsvarojis nekustamā īpašuma

īpašnieka tiesības izmantot savu īpašumu un sabiedrības tiesības

saņemt sabiedriskā transporta pakalpojumus. Apstrīdētajai normai

pretējs regulējums, kas nodrošinātu atsevišķu personu intereses

uzlabot savu nekustamo īpašumu, citstarp paaugstinot tā tirgus

vērtību, nebūtu samērīgs.