2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - SE BTA (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

91. un 105. pantam, jo pamattiesību ierobežojums esot nesamērīgs.

Arī Ceļu satiksmes likuma 2011. gada 9. jūnija grozījumi

nenovēršot apstrīdētajā normā noteikto pamattiesību ierobežojumu

neatbilstību Satversmei.

2.1. Pieteikuma iesniedzēja ir Latvijas Republikā

reģistrēta Eiropas komercsabiedrība, kura darbojas apdrošināšanas

jomā. Pieteikuma iesniedzējas un tās filiāļu darbinieki veicot

darba pienākumus vairākās valstīs. Pārrobežu kustībā tiekot

izmantots Pieteikuma iesniedzējas autotransports.

Apstrīdētajā normā noteiktā aizlieguma dēļ Pieteikuma

iesniedzēja nevarot nodot savas ārvalstīs reģistrētās automašīnas

darba pienākumu veikšanai tiem darbiniekiem, kas ir Latvijas

iedzīvotāji un nav nodarbināti ārvalstīs. Tādējādi Pieteikuma

iesniedzēja nevarot optimāli organizēt savu komercdarbību, jo

apstrīdētā norma liedzot tai iespēju brīvi izmantot savu īpašumu

- ārvalstīs reģistrētās automašīnas - pēc saviem ieskatiem.

Īpašniekam esot tiesības savu lietu valdīt, lietot, iegūt no tās

visus iespējamos labumus un nodot to citām personām par atlīdzību

vai bez atlīdzības.

Līdz apstrīdētās normas pieņemšanai Pieteikuma iesniedzēja

esot nodevusi lietošanā tai piederošās automašīnas darbiniekiem

neatkarīgi no tā, kurā valstī tās reģistrētas. Pieteikuma

iesniedzēja norāda, ka apstrīdētās normas neievērošanas rezultātā

Pieteikuma iesniedzējas darbinieki saskaņā ar Latvijas

Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.25 pantu tiek

administratīvi sodīti. Šādos gadījumos Pieteikuma iesniedzēja

sedzot darbiniekiem izdevumus, kas saistīti ar administratīvā

soda samaksu.

2.2. Apstrīdētajai normai esot bijuši vairāki mērķi.

Pirmkārt, novērst soda naudas nemaksāšanu par administratīvajiem

pārkāpumiem ceļu satiksmē un veicināt ceļu satiksmes noteikumu

ievērošanu. Otrkārt, nodrošināt nodokļu un citu maksājumu

iekasēšanu par transportlīdzekļu izmantošanu Latvijas Republikas

teritorijā. Taču prasība iziet transportlīdzekļa tehnisko apskati

Latvijā un par to veikt maksājumu neesot atzīstama par leģitīmu

mērķi. Valsts pārvaldes iestādes un privāto tiesību subjekti,

kuriem deleģēta valsts pārvaldes funkciju izpilde, nerīkojoties

peļņas gūšanas nolūkā. Pieteikuma iesniedzēja pieļauj, ka

apstrīdētās normas leģitīmais mērķis būtu nodrošināt, lai

transportlīdzekļu īpašnieki neizvairītos no nodokļu nomaksas

Latvijas Republikā.

2.3. Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

ierobežojums esot nesamērīgs, turklāt leģitīmo mērķi ar

likumdevēja izraudzīto līdzekli neesot iespējams sasniegt.

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka nav šķēršļu administratīvo

sodu piemērošanai personām, kuras vada ārvalstīs reģistrētus

transportlīdzekļus vai ir to īpašnieki. Apstrīdētā norma

neatvieglojot administratīvā soda piemērošanu un piedziņu no

ārvalstniekiem vai ārvalstīs reģistrētā transportlīdzekļa

īpašnieka.

Apstrīdētās normas leģitīmo mērķi varot sasniegt ar citiem,

personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Piemēram,

likumdevējs varējis noteikt pienākumu visiem Latvijas

iedzīvotājiem, kas vada ārvalstīs reģistrētu automašīnu Latvijas

teritorijā, iegūt atļauju to vadīt un maksāt visus attiecīgos

nodokļus, bet neierobežot to gadījumu skaitu, kuros atļauja

iegūstama. Šādā gadījumā atbildību par administratīvo pārkāpumu

varētu piemērot vainīgajai personai, kura saņēmusi atļauju

Latvijas teritorijā vadīt ārvalstīs reģistrēto transportlīdzekli.

Likumdevējs varējis noteikt personām pienākumu, iebraucot

Latvijas teritorijā, nomaksāt noteikta apmēra nodokli vai nodevu

par Latvijas ceļu izmantošanu. Taču Saeima iepriekš minētās

iespējas, kā arī citas tiesiskā regulējuma alternatīvas neesot

izvērtējusi.

Autovadītāji, kuri pārvietojas Latvijas teritorijā ar

ārvalstīs pastāvīgi reģistrētām automašīnām, jau tāpat maksājot

par Latvijas ceļu infrastruktūras izmantošanu. Piemēram, līdz ar

benzīna iegādi personas nomaksājot akcīzes nodokli.

2.4. Vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodoties visi

transportlīdzekļu īpašnieki un lietotāji, kuri pastāvīgi lieto

savus transportlīdzekļus Latvijas Republikā. Apstrīdētā norma

tiekot vienlīdz attiecināta gan uz personām, kuras ārvalstīs

pastāvīgi reģistrētās automašīnas izmanto ceļu satiksmē Latvijā

īslaicīgi, gan arī uz personām, kuras šādas automašīnas satiksmē

izmanto pastāvīgi.

Pieteikuma iesniedzējas darbiniekiem ārvalstīs reģistrētās

automašīnas esot nepieciešams izmantot īslaicīgi. Tāpēc

Pieteikuma iesniedzēja atrodoties atšķirīgā situācijā

salīdzinājumā ar tām personām, kuras savā īpašumā esošos

transportlīdzekļus Latvijas Republikas teritorijā izmanto

pastāvīgi. Apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā pret

personām, kas atrodoties būtiski atšķirīgos apstākļos, tiekot

nepamatoti pieļauta vienāda attieksme.

Vienādajai attieksmei pret minētajām personu grupām neesot

leģitīma mērķa, un tā neesot saprātīgi pamatojama. Pieteikuma

iesniedzēja uzskata, ka viens no iespējamiem risinājumiem būtu

noteikt automašīnas īpašniekam pienākumu reģistrēt automašīnu

Latvijā, ja tā tiek Latvijas teritorijā pastāvīgi lietota vai

lietota biežāk par konkrētu reižu skaitu gadā. Likumdevējs

varējis atļaut jebkurai personai vadīt ārvalstīs reģistrētu

transportlīdzekli Latvijā, ja vien tā var pierādīt, ka šo

transportlīdzekli pastāvīgi neizmanto ceļu satiksmē Latvijas

teritorijā.

Kritērijs tam, ka persona Latvijas teritorijā pastāvīgi

izmanto ārvalstīs reģistrētu transportlīdzekli, varētu būt likuma

"Par nodokļiem un nodevām" 14. panta otrās daļas 2.

punktā ietvertā prezumpcija. Proti, persona nodokļu tiesību

izpratnē tiek uzskatīta par rezidentu, ja tā uzturas Latvijas

Republikā 183 dienas vai ilgāk jebkurā 12 mēnešu periodā. Pēc

Pieteikuma iesniedzējas ieskata, ar minēto prezumpciju varētu

līdzīgi risināt konkrēto situāciju.