7. pants

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā

vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota

tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu aptveroša ietekme uz

visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām

privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā

Nr. 2005-02-0106 9.1. punktu). Tomēr šāda

tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība

pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir

attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada 26.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu

daļas 6. punkts).

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 91. pantu, ir

atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj

un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un

saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001.

gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409

secinājumu daļas 1. punktu un 2008. gada 29. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 7. punktu). Atšķirīgai

attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma

mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem

līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr.

2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.

panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, ir

nepieciešams noskaidrot:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

princips.