156. pants
sākotnēji noteica prasījumus, ko ārlaulībā

dzimuša bērna māte ir tiesīga izvirzīt ārlaulībā dzimuša bērna

tēvam, un šo prasījumu celšanas procesuālos termiņus.

Ar Augstākās padomes

1993. gada 25. maija likumu "Par grozījumiem un

papildinājumiem Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma

Ģimenes tiesību daļā" CL 156. panta otrā daļa tika izteikta

redakcijā, kas noteica:

"Apstrīdēt paternitātes atzīšanu

var persona, kas paternitāti atzinusi, tās vecāki, ja šī persona

mirusi, tās aizgādnis, ja šī persona atzīta par rīcības nespējīgu

gara slimības vai plānprātības dēļ, vai bērna māte divu gadu

laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas

izslēdz paternitāti. Bērns pats paternitātes atzīšanu var

apstrīdēt divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņa

vecāki ir miruši."

Latvijas Republikas Saeima

(turpmāk - Saeima) 2002. gada 12. decembrī,

pieņemot likumu "Grozījumi Civillikumā", no CL 156. panta

otrās daļas izslēdza vārdus "tās vecāki, ja šī persona mirusi".

Līdz ar to kopš 2003. gada 1. janvāra, kad minētie

grozījumi stājās spēkā, CL 156. panta otrā daļa noteic:

"Apstrīdēt paternitātes atzīšanu

var persona, kas paternitāti atzinusi, tās aizgādnis, ja šī

persona atzīta par rīcības nespējīgu gara slimības vai

plānprātības dēļ, vai bērna māte divu gadu laikā, skaitot no

dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz

paternitāti. Bērns pats paternitātes atzīšanu var apstrīdēt divu

gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņa vecāki ir

miruši."

2. Pieteikuma

iesniedzējs pieteikumā Satversmes tiesai apstrīd CL

156. panta otrās daļas vārdu "divu gadu laikā, skaitot no

dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz

paternitāti" (turpmāk - apstrīdētā norma) atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. un

96. pantam, kā arī 1975. gada 15. oktobra Eiropas

Konvencijas par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav dzimuši

laulībā, (turpmāk - Konvencija) 4. pantam.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka

2007. gada 14. februārī Rīgas pilsētas Latgales

priekšpilsētas tiesā iesniedzis prasības pieteikumu par

paternitātes apstrīdēšanu. Pieteikumam ticis pievienots lūgums

par DNS ekspertīzes nozīmēšanu bērna bioloģiskās izcelšanās fakta

noteikšanai. Tiesa minēto prasību noraidījusi, spriedumu

pamatojot ar to, ka ir notecējis apstrīdētajā normā šādas

prasības celšanai noteiktais divu gadu termiņš.

Rīgas apgabaltiesas Civillietu

tiesas kolēģija 2007. gada 4. oktobra spriedumā

noraidīja Pieteikuma iesniedzēja apelācijas sūdzību. Savukārt

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu

departaments (turpmāk - Senāts) ar 2008. gada

11. jūnija spriedumu noraidīja Pieteikuma iesniedzēja

kasācijas sūdzību. Arī šie spiedumi pamatoti ar to, ka ir

notecējis apstrīdētajā normā šādas prasības celšanai noteiktais

termiņš.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

apstrīdētā norma tikusi radīta, lai piešķirtu personai, kura

atzinusi paternitāti, tiesības šo atzīšanu apstrīdēt likumā

noteiktajos gadījumos. Proti, tā piešķirot iespēju atbrīvoties no

vecāku tiesībām un pienākumiem, kā arī noteikt bērna tiesību un

pienākumu izbeigšanos attiecībā uz personu, kura paternitāti

apstrīd. Apstrīdētajā normā noteiktais divu gadu termiņš esot

saistīts ne tikai ar bērna tiesisko statusu, bet arī ar personas

- paternitātes apstrīdētājas - tiesībām vērsties tiesā. Tāpat

minētais termiņš skarot personas privāto dzīvi.

Atsaucoties uz Satversmes tiesas

un Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) spriedumiem,

Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav

absolūtas un tās var ierobežot. Tomēr ierobežojums esot

pieļaujams vienīgi tiktāl, ciktāl minētās tiesības netiek

atņemtas pēc būtības. Normatīvajos aktos neesot paredzēta

institūcija, kas būtu tiesīga pirms tiesas iegūt pierādījumus

paternitātes apstrīdēšanai vai atzīšanai, ja pret šādu

pierādījumu iegūšanu iebilst bērna māte. Savukārt apstrīdētā

norma pretēji pušu līdzvērtīgu iespēju principam liedzot

Pieteikuma iesniedzējam tiesas procesā iegūt pierādījumus savas

prasības pamatošanai.

Satversmē ietvertās pamattiesību

normas vajagot vērtēt kopsakarā ar Konvencijas 4. pantu.

Minētajā normā vispār neesot noteikts termiņš, kādā persona, kas

nav bērna bioloģiskais tēvs, varētu apstrīdēt paternitāti. Līdz

ar to apstrīdētā norma esot pretrunā ar šo Latvijas Republikai

saistošo cilvēktiesību normu.

Kaut arī apstrīdētās normas mērķis

esot nodrošināt ģimenes stabilitāti un bērna intereses, tomēr

vienlaikus esot svarīgi arī tas, lai vīrietim, kurš nav bērna

bioloģiskais tēvs, būtu tiesības apstrīdēt paternitāti. Tās esot

saistītas ar vīrieša privāto dzīvi, un bērna tiesiskās intereses

neesot prioritāras salīdzinājumā ar paternitāti apstrīdošā

vīrieša tiesībām uz privāto dzīvi.

Iesniegtajos paskaidrojumos

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Saeimas piedāvātais Konvencijas

4. panta skaidrojums esot pretrunā ar šā panta gramatisko

tekstu un varētu tikt attiecināts tikai uz minētās normas pirmā

teikuma sākumu. Tāpat nepamatota esot Saeimas norāde uz ANO

Konvencijas par bērna tiesībām 8. pantu.

Būtisks esot arī tas apstāklis, ka

DNS ekspertīze paternitātes noteikšanai Latvijā esot pieejama

salīdzinoši neilgu laiku un 2004. gadā tās izmaksas -

aptuveni 500 latu - salīdzinājumā ar tobrīd noteikto

minimālo mēnešalgu vērtējamas kā ievērojamas.

Ņemot vērā minēto, Pieteikuma

iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par

neatbilstošu Satversmes 92. un 96. pantam, kā arī

Konvencijas 4. pantam.

3. Institūcija, kas

izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma

iesniedzēja argumentiem un lūdz Satversmes tiesu atzīt pieteikumu

par nepamatotu un noraidīt.

Bērna izcelšanās no tēva

gadījumos, kad bērns nav dzimis laulībā, vai 306 dienu laikā pēc

laulības izbeigšanās pamatojoties uz paternitātes brīvprātīgu

atzīšanu vai noteikšanu tiesas ceļā. Paternitātes brīvprātīgas

atzīšanas gadījumā persona, kura sevi uzskata par bērna tēvu,

brīvprātīgi dodoties uz dzimtsarakstu nodaļu kopā ar bērna māti

un abi iesniedzot kopīgu iesniegumu. Likumā noteiktajos gadījumos

iesniegumu paternitātes atzīšanai bērna tēvs varot iesniegt arī

viens pats. Savukārt tad, ja bērns ir sasniedzis divpadsmit gadu

vecumu, paternitātes atzīšanai esot nepieciešama bērna

piekrišana. Bāriņtiesu likuma 20. pantā noteikti gadījumi,

kad paternitātes atzīšanai nepieciešama bāriņtiesas

piekrišana.

Tā kā paternitātes brīvprātīgu

atzīšanu likums neierobežo ne ar kādiem termiņiem, tad saskaņā ar

CL 155. panta otro daļu bērna tēvs varot atzīt paternitāti

jebkurā laikā pēc bērna piedzimšanas vai pat pirms bērna

dzimšanas. Likums neparedzot, ka paternitāti brīvprātīgi var

atzīt tikai tāda persona, kas var pierādīt bioloģiskās izcelšanās

faktu.

Paternitātes apstrīdēšanas

procedūras mērķis esot novērst paternitātes pieņēmumu attiecībā

uz vīrieti, kas nav bērna bioloģiskais tēvs, bet uzskatāms par tā

juridisko tēvu. Tiesā varot apstrīdēt gan paternitātes pieņēmumu,

gan paternitātes atzīšanu.

Vērtējot apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Saeima

uzsver, ka starp nosacījumiem, kas saprātīgi ierobežo tiesības uz

taisnīgu tiesu, esot procesuālo termiņu noteikšana, lai

nodrošinātu vienu no tiesiskas valsts principiem - tiesisko

stabilitāti, kas šajā lietā izpaužoties kā bērna tiesību

prioritātes nodrošināšana.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma

iesniedzēja sniegtajai Konvencijas 4. panta interpretācijai.

Proti, Eiropas Padomes skaidrojošajā ziņojumā par paternitātes

apstrīdēšanu norādīts, ka nacionālie likumi personu tiesībām

apstrīdēt paternitāti var paredzēt termiņa ierobežojumus. Valsts

varot noteikt, ka uz atsevišķām personām termiņa ierobežojums

attiecas, savukārt uz citām personām, piemēram, bērniem,

neattiecas. Valsts varot noteikt arī dažādām personām atšķirīgus

laika atskaites punktus, proti, brīžus, no kuriem skaitāms

paternitātes apstrīdēšanas termiņš. Šo nosacījumu mērķis esot

nodrošināt bērnam stabilu tiesisko situāciju, un tādēļ šie

termiņi nedrīkstot būt pārāk gari. Proti, šo termiņu mērķis esot

nodrošināt, lai bērna tiesiskā situācija nebūtu atkarīga no

personām, kurām ir tiesības apstrīdēt paternitāti, un šo personu

iespējām "mainīt domas" attiecībā uz paternitātes

apstrīdēšanu.

Turklāt atbilstoši Eiropas Padomes

sniegtajam skaidrojumam nacionālā likumdevēja ziņā esot arī to

personu vai institūciju noteikšana, kuras var apstrīdēt

paternitāti.

Personām, kurām ir tiesības

apstrīdēt paternitāti, esot nepieciešams zināms laiks lēmuma

pieņemšanai. Šajā periodā tām vajagot izšķirties par turpmāko

rīcību un vēlāk pie šā lēmuma turēties. Tādējādi likumdevējs

vēloties novērst to, ka šādu lietu izskatīšana tiktu ierosināta

atkārtoti. Tāpat likumdevējs nevēloties pieļaut neskaidrību

attiecībā uz bērna statusu. Saeima uzskata, ka divu gadu termiņš

ir piemērots, lai persona, kura atzinusi paternitāti, bet

uzzinājusi par apstākļiem, kas paternitāti izslēdz, izmantotu

savas tiesības un iesniegtu tiesā prasību par paternitātes

atzīšanas apstrīdēšanu.

Izskatot tiesā konkrētu lietu,

esot iespējams konstatēt brīdi, kad sācies apstrīdētajā normā

paternitātes apstrīdēšanai noteiktais termiņš. Visus iespējamos

gadījumus un situācijas likumā nevarot aprakstīt. Taču Saeimas un

Satversmes tiesas kompetencē neesot konkrētajās civillietās

pieņemto nolēmumu pārvērtēšana.

ANO Konvencijas par bērna tiesībām