8. pants
paredzot, ka dalībvalstis apņemas respektēt bērna

tiesības saglabāt savu individualitāti, ieskaitot pilsonību,

vārdu un ģimenes saites, kā tas paredzēts likumā. Tādējādi bērna

interesēs ir zināt savu izcelšanos. Pārmērīga vilcināšanās varot

kaitēt bērna tiesībām noskaidrot savu identitāti.

ECT esot norādījusi, ka bērnam ir

tiesības uz to, lai bez nevajadzīgas kavēšanās tiktu nodrošināta

tiesiskā noteiktība attiecībā uz viņa personas identitāti.

Turklāt ECT norādījusi arī to, ka nav tāda vispārēji piemērojama

paternitātes nodibināšanas standarta, kas dalībvalstīm būtu

obligāti jāiekļauj savos tiesību aktos.

Likumdevējs izvēlējies saudzējošu

paternitātes apstrīdēšanas termiņa ierobežojumu. Konkrētajā

gadījumā apstrīdētā norma neatņemot Pieteikuma iesniedzējam

tiesības vērsties tiesā, taču nosakot saprātīgu šo tiesību

izmantošanas termiņa ierobežojumu. Katrā konkrētā gadījumā tiesa

izvērtējot, kurā brīdī apstrīdētajā normā noteiktais termiņš

sācies.

Tātad ierobežojums esot noteikts

ar likumu, tam esot leģitīms mērķis - bērna tiesību un interešu

aizsardzība -, un tas esot samērīgs ar leģitīmo mērķi. Līdz ar to

apstrīdētā norma atbilstot Satversmes 92. panta pirmajā

teikumā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Turklāt Saeima nepiekrīt

Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka apstrīdētā norma pārkāpjot

viņa tiesības uz privāto dzīvi un ka šajā gadījumā bērna

tiesiskās intereses neesot prioritāras salīdzinājumā ar

paternitāti apstrīdējušā juridiskā tēva privāto dzīvi.

Atsaucoties uz ECT un Satversmes

tiesas nolēmumiem, Saeima secina, ka pēc paternitātes

apstrīdēšanas termiņa beigām prioritāras ir bērna intereses,

nevis par viņa tēvu uzskatītās personas ieinteresētība atzīto

paternitāti apstrīdēt. Līdz ar to neesot konstatējams Satversmes

96. pantā noteikto tiesību aizskārums. Kā izriet no tiesu

konstatētajiem lietas faktiskajiem apstākļiem, Pieteikuma

iesniedzējam jau 2004. gadā radušās šaubas par bērna

izcelšanos, taču viņš neesot rīkojies, lai apstrīdētu

paternitāti.

Ņemot vērā minēto, Saeima lūdz

pieteikumu noraidīt, bet apstrīdēto normu atzīt par atbilstošu

augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

4. Pieaicinātā persona

- Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 92. un 96. pantam, kā arī

Konvencijas 4. pantam, jo neskarot Pieteikuma iesniedzējam

minētajās normās garantētās tiesības.

Vērtējot apstrīdētās normas

atbilstību Konvencijas 4. pantam, Tieslietu ministrija

atsaucas uz Eiropas Padomes skaidrojumu par paternitātes

apstrīdēšanu un norāda, ka nacionālā likumdevēja kompetencē

ietilpstot tiesības noteikt divu gadu termiņu, kurā iespējams

apstrīdēt paternitāti, un šis termiņš neatņemot tiesības

apstrīdēt paternitāti pēc būtības.

Vērtējot apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Tieslietu

ministrija atsaucas uz Satversmes tiesas spriedumiem un secina,

ka tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt ierobežotas. Viens no

tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojumiem esot procesuālo termiņu

noteikšana, un konkrētā termiņa mērķis esot nodrošināt lietas

atrisināšanu saprātīgā laika posmā.

Apstrīdētās normas leģitīmais

mērķis esot bērna tiesību aizsardzība. Tieslietu ministrija

uzskata, ka likumdevēja izraudzītais divu gadu termiņš ir

piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Atsaucoties uz ECT

nolēmumiem, tiek secināts, ka bērnam ir tiesības uz to, lai bez

nevajadzīgas kavēšanās tiktu nodrošināta tiesiskā noteiktība

attiecībā uz viņa personas identitāti.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata,

divu gadu termiņš ir saudzējošākais paternitātes atzīšanas

apstrīdēšanas termiņš. Konvencijas dalībvalstu tiesību aktos

neesot vispārēji piemērojama standarta attiecībā uz paternitātes

nodibināšanu. Turklāt atšķiroties arī brīdis, no kura sāk skaitīt

paternitātes apstrīdēšanas termiņu.

Pie tam apstrīdētā norma neatņemot

Pieteikuma iesniedzējam tiesības vērsties tiesā, bet tikai

nosakot šo tiesību izmantošanas termiņa ierobežojumu. Līdz ar to

tā atbilstot Satversmes 92. pantā ietvertajām tiesībām uz

taisnīgu tiesu.

Vērtējot apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 96. pantam, Tieslietu ministrija

atzīst, ka Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz privāto dzīvi

netiek aizskartas, jo tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu,

prioritāras esot bērna tiesības un likumiskās intereses.

Atsaucoties uz ECT nolēmumiem, tiek secināts, ka, tiklīdz

paternitātes apstrīdēšanas termiņš ir beidzies, prioritāte

piešķirama bērna interesēm, nevis Pieteikuma iesniedzēja

ieinteresētībai nepiekrist paša atzītajai paternitātei. Šis

secinājums esot piemērojams lietās, kurās persona zinājusi vai

tai bijis pamats uzskatīt, ka tā nav bērna tēvs, taču nav

rīkojusies, lai paternitāti apstrīdētu paredzētajā termiņā, un

šīs bezdarbības iemesli nav saistīti ar tiesību aktos noteikto.

Kā izrietot no lietas faktiskajiem apstākļiem, Pieteikuma

iesniedzējam jau 2004. gadā esot radušās šaubas par bērna

izcelšanos no viņa, taču viņš neesot rīkojies, lai apstrīdētu

paternitāti. Līdz ar to neesot konstatējams Satversmes

96. pantā noteikto tiesību aizskārums.

Vienlaikus Tieslietu ministrija

norāda, ka pat tad, ja paternitātes apstrīdēšanas termiņš ir

nokavēts, bāriņtiesai saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 16. panta

5. punktā noteikto ir tiesības iesniegt tiesā prasības

pieteikumus bērna interesēs. Šāds prasības pieteikums

iesniedzams, lai tiktu nodrošinātas Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 8. panta otrajā daļā noteiktās bērna tiesības uz

savas identitātes saglabāšanu.

5. Pieaicinātā persona

- Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu

ministrija - informē tiesu, ka Konvencijas 4. pants

attiecas uz tādiem gadījumiem, kad paternitāti vēlas apstrīdēt

persona, kura iepriekš to brīvprātīgi atzinusi. Tomēr vajagot

ņemt vērā arī to, ka Konvencija nenosaka personas vai

institūcijas, kas būtu tiesīgas apstrīdēt paternitāti. Šo

jautājumu esot tiesīga izlemt pati konvencijas dalībvalsts

saskaņā ar savām tiesībām, un Latvijas Republikā šo jautājumu

regulējot CL 156. pants.

Konvencijas 4. pants

nenosakot paternitātes apstrīdēšanas termiņus. Tomēr tie

nedrīkstot būt pārlieku gari un tiem vajagot nodrošināt bērnam

stabilu tiesisko situāciju. Atsaucoties uz ANO Konvencijas par

bērna tiesībām 8. pantu un Bērnu tiesību aizsardzības likuma

8. pantu, tiek secināts, ka bērna interesēs ir zināt savu

izcelšanos.

Ievērojot minēto, Bērnu, ģimenes

un sabiedrības integrācijas lietu ministrija uzskata, ka

apstrīdētajā normā noteiktais divu gadu termiņš ir pietiekams,

lai persona varētu iesniegt tiesā prasības pieteikumu par

paternitātes apstrīdēšanu un spētu aizstāvēt savas tiesiskās

intereses.

6. Pieaicinātā persona

- Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs)

- norāda, ka CL 154. pantā kā viens no paternitātes

noteikšanas veidiem paredzēta brīvprātīga paternitātes atzīšana.

Tas esot beznosacījuma ģimenes tiesību darījums, ar kuru tiek

noteikts radniecības statuss starp bērnu un viņa tēvu, kā arī

tēva radiniekiem. Tāpēc šāda atzīšana nevarot būt attiecināma uz

kādu noteiktu laiku. Tā esot neatsaucama, neatceļama un obligāta

visiem. Turpretim kā darījums tā esot pakļauta arī vispārējiem

darījumu noteikumiem, un CL 156. pants paredzot iespēju šo

darījumu atzīt par neesošu. Apstrīdētajā normā esot paredzēts

konkrēts termiņš, kurā persona var izmantot tiesības apstrīdēt

paternitātes atzīšanu.

Vērtējot to, vai apstrīdētā norma

pārkāpj Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 92. pantā

nostiprinātās tiesības uz savu tiesību un likumisko interešu

aizstāvēšanu tiesā un Satversmes 96. pantā garantētās

tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, Tiesībsargs norāda,

ka minētās tiesības var ierobežot. Apstrīdētajā normā noteiktais

termiņa ierobežojums galvenokārt esot vērsts uz to, lai

aizsargātu bērna tiesības uz identitāti, kā arī garantētu bērna

tiesiskā statusa stabilitāti. Bērna tiesiskā situācija nedrīkstot

būt atkarīga no personām, kurām ir tiesības apstrīdēt

paternitāti, un šo personu iespējām "mainīt domas" attiecībā uz

paternitātes apstrīdēšanu.

Saskaņā ar Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 6. panta pirmo daļu tiesiskajās

attiecībās, kas skar bērnu, viņa tiesības un intereses esot

prioritāras. Bērna tiesību un tiesisko interešu prioritātes

princips esot piemērojams, arī risinot paternitātes jautājumus.

Tiesībsargs uzskata, ka ikviena bērna interesēs esot paternitātes

nodibināšana un tēva ieraksta dzimšanas reģistrā stabilitāte,

tāpēc esot atbalstāma likumdevēja rīcība, proti, konkrēta termiņa

noteikšana paternitātes atzīšanas apstrīdēšanai.

Vērtējot apstrīdētās normas

atbilstību Konvencijas 4. pantam, esot secināms, ka

šis pants attiecas arī uz tādiem gadījumiem, kad paternitāti

vēlas apstrīdēt persona, kura to iepriekš brīvprātīgi atzinusi,

ja šī persona, kura vēlas atzīt vai ir atzinusi bērnu par savu,

nav viņa bioloģiskais tēvs. Arī Konvencijas skaidrojošajā

ziņojumā neesot noteiktas personas vai varas iestādes, kas būtu

tiesīgas pārsūdzēt vai apstrīdēt brīvprātīgu paternitātes

atzīšanu. Tāpat ziņojumā neesot noteikti apstrīdēšanas termiņi.

Šajā ziņā izvēle esot atstāta nacionālajam likumdevējam, un tam

esot tiesības gan paredzēt apstrīdēšanas iespēju, nosakot

attiecīgo personu loku, gan arī zināmos gadījumos bērna interešu

aizstāvības un nodrošināšanas nolūkā aizliegt personai apstrīdēt

paternitāti. Valsts tiesības noteikt termiņus paternitātes

apstrīdēšanai izrietot no Konvencijas mērķa, ECT prakses, kā arī

Eiropas Padomes publicētajiem dokumentiem, kas sniedz skaidrojumu

par Konvencijas piemērošanu.

No Eiropas Padomes dokumentiem

izrietot, ka saistībā ar paternitātes jautājumu risināšanu bērna

vislabāko interešu ievērošana ir pats svarīgākais, kas jāņem

vērā. Bērna interesēm visatbilstošākais esot, pirmkārt, tas, ka

viņš zina savus vecākus jau kopš dzimšanas brīža, un, otrkārt,

tas, ka ir nodrošināta noteiktā statusa stabilitāte.

Tiesībsargs vērš tiesas uzmanību

uz to, ka no lietas faktiskajiem apstākļiem neesot secināms, vai

Pieteikuma iesniedzējs pilnībā izmantojis valstī izveidoto

tiesību aizsardzības mehānismu. Proti, nevarot gūt apstiprinājumu

tam, vai viņš lūdzis bāriņtiesu izmantot Bāriņtiesu likuma

16. panta 5. punktā ietvertās tiesības iesniegt tiesā

prasības pieteikumu.

Ņemot vērā minēto, Tiesībsargs

secina, ka apstrīdētā norma atbilst gan Satversmes 92. un

96. pantam, gan arī Konvencijas 4. pantam.

7. Pieaicinātā persona

- tiesību zinātņu doktore Inese Lībiņa-Egner -

norāda, ka paternitāte esot radniecības attiecības starp tēvu un

bērnu. Paternitātes pamatā esot bērna bioloģiskā izcelšanās no

tēva. Taču ģimenes tiesību jomā esot iespējama arī tāda

situācija, ka bioloģiski bērns nav izcēlies ne no savas mātes

vīra (paternitātes pieņēmums jeb prezumpcija), ne no personas,

kas brīvprātīgi atzinusi bērnam paternitāti. Tādēļ likumdevējs

esot paredzējis iespēju bioloģiskās izcelšanās faktam

neatbilstošu paternitāti apstrīdēt tiesas ceļā.

Paternitātes atzīšana esot veids,

kādā vīrietis ar personisku un konstitutīvu tiesisku darījumu var

nodibināt radniecības attiecības starp viņu pašu kā tēvu un savu

bērnu. Paternitātes atzīšanu likums neierobežojot ne ar kādiem

termiņiem vai nosacījumiem. Turklāt no tiesiskās noteiktības

viedokļa paternitātes atzīšana tikai uz laiku neesot iespējama.

Likums neparedzot vīrieša pienākumu pirms paternitātes atzīšanas

faktiski pierādīt, ka bērns bioloģiski ir izcēlies no viņa.

Faktiskais pieņēmums balstoties uz to, ka vīrietis, kurš atzīst

bērnam paternitāti, ir bērna bioloģiskais tēvs. Tomēr līdz ar

šāda pierādīšanas pienākuma neesamību varot veidoties tāda

situācija, ka vīrietis atzīst paternitāti bērnam, kas nav cēlies

no viņa. Paternitātes atzīšanu neesot iespējams atsaukt, ar

paternitātes atzīšanu tiekot nodibinātas tēva un bērna

attiecības. Taču vīrietis varot paternitāti atzīt arī maldības,

viltus vai spaidu ietekmē, un tāpēc paternitātes atzīšanu esot

iespējams apstrīdēt CL 156. pantā noteiktajā kārtībā tiesas

ceļā.

Apstrīdētajā normā noteiktais

divus gadus ilgais brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanas

termiņš, kura tecējums sākas no dienas, kad persona uzzinājusi

par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti, samērīgi līdzsvarojot

bērna tiesības un tās personas tiesības, kura apstrīd iepriekš

atzīto paternitāti. Iepriekš atzītas paternitātes noturīgums

attiecībā uz bērna interešu nozīmību esot īpaši svarīgs.

Šāds divu gadu termiņš esot

materiāltiesisks, prekluzīvs termiņš, kuru nav iespējams atjaunot

saskaņā ar Civilprocesa likuma noteikumiem par nokavētā termiņa

atjaunošanu. Tāpēc gadījumā, kad personas tiesības apstrīdēt

paternitāti netiek izlietotas likumā noteiktajā termiņā, tās

izbeidzoties līdz ar šo termiņu. Bērna interešu aizsardzības

nolūkā no CL 156. panta pirmās un otrās daļas secināms, ka

bioloģiskās radniecības neesamība pati par sevi nav pietiekams

pamats tam, lai tiesa paternitātes atzīšanu atzītu par spēkā

neesošu. Nepieciešams, lai vīrietis, kurš savu paternitātes

atzīšanu apstrīd, pierāda arī faktu, ka paternitāti atzinis

maldības, viltus vai spaidu rezultātā.

Konvencijas 4. pantā valstij

piešķirtā rīcības brīvība noteikt personas un institūcijas, kas

var apstrīdēt brīvprātīgi atzītu paternitāti, esot interpretējama

pēc iespējas plašāk. Šajā gadījumā Konvencijas 4. pants

ļaujot CL noteikt divu gadu termiņu, kurā persona, kura atzinusi

paternitāti, ir tiesīga šo paternitātes atzīšanu apstrīdēt.

Pretējā gadījumā personas tiesības apstrīdēt pašas iepriekš

atzīto paternitāti varot kļūt neierobežotas, bet tas savukārt

apdraudētu bērna tiesisko drošību.

Balstoties uz minēto,

I. Lībiņa-Egner uzskata, ka divu gadu termiņš ir samērīgs,

lai persona, kura atzinusi paternitāti, bet uzzinājusi par

apstākļiem, kas to izslēdz, varētu izmantot savas likumā

noteiktās tiesības.

Secinājumu

daļa

8. Lieta ir ierosināta par

CL 156. panta otrās daļas vārdu "divu gadu laikā, skaitot no

dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz

paternitāti" atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

Tomēr minētie CL 156. panta otrās daļas vārdi noteic

procesuālo termiņu, kurā brīvprātīgi atzītā paternitāte

apstrīdama, gan attiecībā uz bērna māti, gan attiecībā uz

personu, kura paternitāti atzinusi, gan arī attiecībā uz minētās

personas aizgādni. Līdz ar to Satversmes tiesa, ņemot vērā

prasījuma robežas, var izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

augstāka juridiskā spēka tiesību normām tiktāl, ciktāl tā

attiecas uz paternitāti brīvprātīgi atzinušās personas

procesuālajām tiesībām apstrīdētajā normā noteiktajā termiņā

apstrīdēt šo paternitātes atzīšanu.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

apstrīdētajā normā ietvertais divu gadu termiņš paternitātes

apstrīdēšanai atņemot viņam tiesības uz taisnīgu tiesu pēc

būtības. Lai gan konstitucionālajā sūdzībā ietverts prasījums

izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes

92. pantam, tomēr no konstitucionālās sūdzības izriet, ka

konkrētajā lietā tiek apstrīdēta normas atbilstība tikai

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, kas noteic: "Ikviens

var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

tiesā."

9. Satversme tieši

neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu

ierobežot, tomēr šīs tiesības nevar uzskatīt par absolūtām

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.1. punktu). Tāpat

ir jāņem vērā, ka Satversmes 92. panta saturs ir

noskaidrojams kopsakarā ar Satversmes 89. pantu, kas noteic,

ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo

Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

līgumiem", jo likumdevēja mērķis ir bijis panākt starptautisko un

nacionālo tiesību normu savstarpēju harmoniju.

Gadījumos, kad nepieciešams

noskaidrot Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās

interpretējamas pēc iespējas atbilstoši tai interpretācijai, kāda

tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas

praksē (sk. Satversmes tiesas 2000. gada

30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu

daļas 5. punktu un Satversmes tiesas 2002. gada

22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu

daļas 1. punktu).

ECT, analizējot Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - ECTK)

6. pantu, ir norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav

absolūtas un var tikt ierobežotas. Šo tiesību ierobežojumi tomēr

nevar būt tādi, kas pēc būtības liedz īstenot tiesības uz

taisnīgu tiesu (sk., piemēram, ECT spriedumus lietās:

Edificaciones March Gallego S.A. v. Spain, judgment of 19

February 1998, Reports 1998-I, para. 34; García Manibardo v.

Spain, no. 38695/97, para. 36, ECHR 2000-II; Staroszczyk v.

Poland, no. 59519/00, para. 125, 22 March

2007).

Arī no ANO Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta neizriet

secinājums, ka tajā ietvertās tiesības būtu atzīstamas par

absolūtām un noteiktos gadījumos tās nevarētu ierobežot

[sk.: Equality before the courts and the right to a fair

and public hearing by an independent court established by law

(Art. 14): 13/04/84 CCPR General comment 13].

Tādējādi gan no Satversmes tiesas,

gan no ECT nolēmumiem, gan arī no ANO Cilvēktiesību komitejas

skaidrojuma par Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un

politiskajām tiesībām 14. pantu izriet, ka tiesības vērsties

tiesā nav absolūtas un var tikt ierobežotas tiktāl, ciktāl

minētās tiesības netiek atņemtas pēc būtības.

Par vienu no gadījumiem, kad

tiesības uz taisnīgu tiesu tiek ierobežotas, atzīstams likuma

regulējums, kas noteic konkrētu tiesību izmantošanas procesuālo

termiņu. Satversmes 92. pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu

tiesu ir saistītas ar tiesiskas valsts principu, kura sastāvdaļa

ir tiesiskā stabilitāte. Tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai

kalpo arī konkrētu procesuālo darbību veikšanai noteiktie

termiņi, kuru mērķis ir nodrošināt lietas atrisināšanu saprātīgā

laika posmā (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

26. novembra sprieduma lietā Nr.2002-09-01 secinājumu daļas

1. punktu).

Satversmes tiesa jau norādījusi,

ka tiesības uz taisnīgu tiesu ir vienas no vissvarīgākajām

personas pamattiesībām un tāpēc ierobežojumi šīm personas

tiesībām nosakāmi tikai pašos nepieciešamākajos gadījumos (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 10. punktu). Personas pamattiesības,

arī tiesības vērsties tiesā, var ierobežot tikai Satversmē

noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu

aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips.

Apstrīdētajā normā ir paredzēts

tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums - proti, likumdevējs tajā

ietvēris procesuālu termiņu, kādā persona, kas brīvprātīgi

atzinusi paternitāti, ir tiesīga šo atzīšanu apstrīdēt.

Tādējādi jāizvērtē, vai

apstrīdētajā normā ietvertais tiesību ierobežojums, kas liedz

personai vērsties tiesā pēc divu gadu termiņa beigām, pirmkārt,

ir noteikts ar likumu, otrkārt, vai šim ierobežojumam ir leģitīms

mērķis un, treškārt, vai šis ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo

mērķi.

9.1. Lai ierobežojums

būtu pieļaujams, tam jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtā pieņemtu

likumu. Apstrīdētā norma ir ietverta CL. Satversmes tiesai nav

šaubu un lietā nav materiālu, kas liecinātu par to, ka apstrīdētā

norma nav atzīstama par pienācīgā kārtā ar likumu pieņemta. Arī

Pieteikuma iesniedzējs, Saeima un pieaicinātās personas atzīst,

ka ierobežojums ir noteikts ar likumu.

Līdz ar to

lietā nepastāv strīds par to, ka apstrīdētā norma ir noteikta ar

atbilstošā kārtā pieņemtu un izsludinātu likumu.

9.2. Ikviena pamattiesību

ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas

vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu -

leģitīma mērķa - labad (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 22. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-19-01 9. punktu un Satversmes tiesas

2006. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2005-18-01 13. punktu).

No pieteikuma secināms, ka

Pieteikuma iesniedzējs kā apstrīdētās normas leģitīmo mērķi min

bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību. Šādu pašu

leģitīmo mērķi norāda arī Saeima un pieaicinātās personas (sk.

lietas materiālu 4., 84., 89., 97., 99. un

103. lpp.).

Satversmes tiesa piekrīt lietas

dalībniekiem un pieaicinātajām personām, ka bērna tiesisko

interešu aizsardzība ir paternitātes atzīšanas regulējuma

leģitīmais mērķis. Cilvēktiesību aizsardzība ikvienā sabiedrībā

sākas ar to, ka sabiedrība garantē bērnu tiesības, nodrošinot

viņiem tādus apstākļus, kuros viņi pēc iespējas labāk var

attīstīt savu potenciālu, lai vēlāk būtu gatavi dzīvot

pilnvērtīgu pieauguša cilvēka dzīvi (sk.: Human Rights

Fact Sheet No.10 Human Rights of the Child, Raoul Wallenberg

Institute of Human Rights and Humanitarian Law, UN Human Rights

Fact Sheets, No. 1-25, 4th ed., Lund, 1996,

p.160). Tas īpaši attiecas uz bērna identitātes tiesisko

noteiktību un kalpo par pamatu turpmākām tiesiskajām attiecībām,

kas skar bērnu. ANO Bērnu tiesību komiteja īpaši uzsvērusi

nepieciešamību nodrošināt bērnu tiesību aizsardzību agrīnā

bērnībā. Bērnu tiesību aizsardzība sākas uzreiz pēc bērna

dzimšanas, kad bērns tiek reģistrēts un iegūst identitāti,

tiesības uz veselību, izglītību un sociālo labklājību [sk.:

General Comment No. 7 (2005): Implementing child rights in early

childhood, Committee on the Rights of the Child,

CRC/C/GC/7/Rev.1, 20 September 2006, paragraph 25].

Arī no ECT prakses izriet

secinājums, ka bērnam ir tiesības uz to, lai bez nevajadzīgas

kavēšanās tiktu nodrošināta tiesiskā noteiktība tiesiskajās

attiecībās, kas skar bērna personas identitāti (sk., piemēram,

ECT spriedumu lietās: Rasmussen v. Denmark, judgment of 21

November 1984, Series A no. 87, p. 15, para. 41; Mikulić

v. Croatia, no. 53176/99, para. 65, ECHR 2002-I;

Mizzi v. Malta, no. 26111/02, para. 83, ECHR 2006).

Apstrīdētajā normā ietvertais termiņš nodrošina tiesisko

attiecību stabilitāti un bērna, kas nav dzimis laulībā, tiesisko

stāvokli iespēju robežās tuvina laulībā dzimuša bērna tiesiskajam

stāvoklim. Brīvprātīgi atzītās paternitātes apstrīdēšanas termiņa

mērķis ir nodrošināt to, lai bērna tiesiskā situācija nebūtu

atkarīga no personām, kurām ir tiesības apstrīdēt paternitāti, un

šo personu iespējām "mainīt savas domas" attiecībā uz

paternitātes apstrīdēšanu [sk.: "White Paper" On

Principles Concerning the Establishment and Legal Consequences of

Parentage, Committee of experts on Family Law (CJ-FA) of the

Council of Europe, 15.01.2002., principle 13: http://www.coe.int/family].

Arī Senāts ir atzinis, ka divu gadu termiņš sekmē tāda bērna

tiesisko interešu aizsardzību, kurš nav dzimis laulībā, un

izlīdzina viņa tiesisko statusu ar laulībā dzimuša bērna tiesisko

statusu (sk. lietas materiālu 94. un 95. lpp.).

No minētā secināms, ka, lai

nodrošinātu bērna tiesības uz personas identitāti, ir

nepieciešams nodrošināt tiesisko noteiktību un šā mērķa

sasniegšanas labad var paredzēt noteiktu paternitātes

apstrīdēšanas termiņu.

Tādējādi

pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - bērna tiesību

aizsardzība - un tas atbilst Satversmes 116. pantā

noteiktajam gadījumam, kad citu cilvēku tiesību aizsardzības

labad pieļaujams atsevišķas personas pamattiesību

ierobežojums.

9.3. Samērīguma

princips prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un

personas interesēm tad, ja publiskā vara ierobežo personas

tiesības un likumīgās intereses. Līdz ar to nepieciešams

izvērtēt, vai tiek nodrošināts līdzsvars starp personas tiesībām

apstrīdēt brīvprātīgo paternitātes atzīšanu divu gadu laikā,

skaitot no brīža, kad tā uzzinājusi par apstākļiem, kas izslēdz

paternitāti, no vienas puses, un valstij uzliktā pienākuma

nodrošināt bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību, no

otras puses.

Lai konstatētu, vai, pieņemot

apstrīdēto normu, likumdevējs nav pārkāpis samērīguma principu,

jānoskaidro, vai ar tās palīdzību radītais bērna tiesību

aizsardzības mehānisms nav atzīstams par tādu, kas nesamērīgi

ierobežo tās personas tiesības, kura brīvprātīgi atzinusi

paternitāti, bet vēlāk vēlas šo atzīšanu apstrīdēt. Proti,

nepieciešams izvērtēt to, vai likumdevējs, nosakot divu gadu

termiņu, ir samērīgi līdzsvarojis minētās tiesības.

Satversmes 110. pantā

paredzētais valsts pienākums aizsargāt bērna tiesības ir

precizēts Bērnu tiesību aizsardzības likumā, kura 6. panta

pirmajā daļā ir noteikts, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar

bērnu, viņa tiesības un intereses ir prioritāras. Šā paša panta

otrā daļa papildina, ka "visām darbībām attiecībā uz bērnu

neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts vai pašvaldību

institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās un

juridiskās personas, kas nodarbojas ar bērna aprūpi, kā arī

tiesas un citas tiesībaizsardzības iestādes, prioritāri ir

jānodrošina bērna intereses".

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

no iepriekš minētā izriet šāds princips: tiesiskajās attiecībās,

kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras

ir bērna tiesības un intereses. Tas nozīmē, ka ne vien tiesai un

citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz to, kas

ir bērna interesēs, bet arī likumdevējam jārūpējas par to, lai

pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses

iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106

11. punktu).

Tāpat no ANO Konvencijas par bērna

tiesībām preambulas un 3. panta pirmās daļas izriet

secinājums, ka bērna tiesībām piešķirama pienācīga tiesiskā

aizsardzība un valsts darbībai arī likumdošanas jomā jābūt

vērstai uz to, lai vislabāk nodrošinātu bērna interešu

aizsardzību. Jau ANO Deklarācijā par bērna tiesībām, kas pieņemta

1959. gadā, secināts, ka atsevišķām cilvēktiesībām ir īpaša

loma attiecībā uz bērniem, jo tās atspoguļo nepieciešamību pēc

īpašām rūpēm par viņiem un uzmanību pret viņiem, bērnu

ievainojamību un atšķirības starp viņu pasauli un pieaugušo

cilvēku pasauli (sk.: Human Rights Fact Sheet No.10 Human

Rights of the Child, Raoul Wallenberg Institute of Human Rights

and Humanitarian Law, UN Human Rights Fact Sheets, No. 1-25,

4th ed., Lund, 1996, p.160). Arī no Senāta

sniegtās informācijas secināms, ka apstrīdētā norma piemērojama

un interpretējama, citastarp, kopsakarā ar Satversmes

110. pantu un ANO Konvenciju par bērna tiesībām (sk.

lietas materiālu 94. lpp.).

2002. gadā izstrādātajā

Eiropas Padomes Ģimenes tiesību ekspertu komitejas "Baltajā

grāmatā" par principiem attiecībā uz paternitātes nodibināšanu un

tās tiesiskajām sekām ir uzsvērts, ka bērna interesēs

nepārprotami ir, pirmkārt, tas, ka paternitāte tiek noteikta ar

dzimšanas brīdi, un, otrkārt, tas, ka paternitātei tiek piešķirta

stabilitāte uz turpmāko laiku [sk.: "White Paper" On

Principles Concerning the Establishment and Legal Consequences of

Parentage, Committee of experts on Family Law (CJ-FA) of the

Council of Europe, 15.01.2002., Part A: http://www.coe.int/family].

Līdz brīdim, kad tiek noteikta paternitāte, bērnam tiek liegtas

dažādas tiesības vai to pilnvērtīga izmantošana, un tas ir

pretrunā ar viņa interesēm. Piemēram, paternitātei var būt

nozīme, nosakot bērna pilsonību, viņa mantiskās tiesības, tostarp

sociālās tiesības, kā arī citās tiesiskajās attiecībās.

10. Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais tiesību uz taisnīgu

tiesu ierobežojums neatbilstot arī Konvencijas 4. pantam,

kas, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, neparedzot termiņu

brīvprātīgi atzītas paternitātes vēlākai apstrīdēšanai. Minētais

Konvencijas pants noteic, ka brīvprātīga paternitātes atzīšana

nevar tikt nedz apstrīdēta, nedz arī pārsūdzēta, izņemot

gadījumus, kad apstrīdēšanu vai pārsūdzēšanu pieļauj valsts

likums. Tāpat apstrīdēšana vai pārsūdzēšana var būt pieļaujama

tad, ja persona, kas vēlas atzīt vai ir atzinusi bērnu par savu,

nav viņa bioloģiskais tēvs.

Satversmes tiesa atzīst, ka

Satversmes 92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu

interpretāciju var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību

dokumentos ietvertās cilvēktiesību normas. Šādai interpretācijai

var būt būtiska nozīme, ja attiecīgais dokuments skar kādu

konkrētu cilvēktiesību jomu. Ar tās palīdzību iespējams

konkretizēt attiecīgo pamattiesību tvērumu un precīzāk noskaidrot

to saturu. Tātad, lai šajā lietā pēc iespējas vispusīgāk atklātu

Satversmes 92. pantā noteikto pamattiesību saturu, tas

interpretējams kopsakarā ar Konvencijas 4. pantu.

Latvija pievienojās Konvencijai

2003. gada 15. maijā, Saeimai pieņemot likumu "Par

Eiropas Konvenciju par to bērnu tiesisko statusu, kuri nav

dzimuši laulībā". Latvija nepievienoja Konvencijai nekādas

atrunas. Līdz ar to secināms, ka Latvija ir apņēmusies pilnībā

īstenot visas Konvencijā iekļautās normas.

10.1. Pieteikuma

iesniedzējs norāda, ka Konvencijas 4. pantā neesot ietverts

termiņš, kurā persona, kas nav bērna bioloģiskais tēvs, varētu

apstrīdēt brīvprātīgo paternitātes atzīšanu. Savukārt Saeima šādu

interpretāciju atzīst par nepamatotu. Arī Tieslietu ministrija,

Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrija,

Tiesībsargs un I. Lībiņa-Egner nepiekrīt šādai Pieteikuma

iesniedzēja piedāvātajai Konvencijas 4. panta

interpretācijai un norāda uz apstrīdētajā normā ietvertā divu

gadu termiņa pieļaujamību, kā arī savienojamību ar Konvenciju

(sk. lietas materiālu 82., 83., 87., 88., 96., 97.,

101. un 104. - 106. lpp.).

10.2. Noskaidrojot

Konvencijas 4. panta jēgu, vērā ņemams Vīnes konvencijas par

starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija)