32. pants
, kas nosaka starptautisko līgumu papildu

interpretācijas līdzekļus. Abas šīs normas ir arī vispāratzītas

paražu tiesību normas starptautisko līgumu interpretācijas jomā

(sk.: Fragmentation of International Law: Difficulties Arising

from the Diversification and Expansion of International Law.

Report of the Study Group of the International Law Commission

Finalized by Martti Koskenniemi, International Law Commission,

Fifty-eighth session, A/CN./L.682, 13 April 2006, p.101).

Vīnes konvencijas 31. pants ietver trīs atsevišķus

principus, kas jāievēro, interpretējot starptautiskos līgumus.

Pirmkārt, interpretācija jāveic labā ticībā, ievērojot principu

pacta sunt servanda. Otrkārt, interpretācijā ir jāņem vērā

tekstuālā pieeja, pieņemot, ka līgumslēdzējas puses vēlējušās

piešķirt terminiem to parasto nozīmi. Treškārt, ir jāņem vērā

līguma konteksts, paturot prātā līguma priekšmetu un mērķi

(sk., piemēram: Advisory Opinion on the Competence of the

General Assembly for the Admission of a State to the United

Nations, I.C.J. Reports 1950, p.8). Tas nozīmē, ka līgums ir

jāvērtē kopumā, nevis tikai atsevišķas tā normas vai frāzes

[sk., piemēram: Competence of the ILO to Regulate Agricultural

Labour, P.C.I.J. (1922), Series B Nos. 2 and 3, p.23; United

States Nationals in Morocco case, I.C.J. Reports 1952, pp. 183,

184, 197, 198]. Tas palīdz nodrošināt līguma efektivitāti un

sasniegt tajā nospraustos mērķus [sk.: Advisory Opinion on

Minority Schools in Albania, P.C.I.J. (1935), Series A/B No. 64

p. 20].

10.3. No Konvencijas 4.

panta izriet secinājums, ka personai, kura ir atzinusi bērnam

paternitāti, bet nav tā bioloģiskais tēvs, piešķiramas tiesības

apstrīdēt paternitātes atzīšanu.

No normas gramatiskā teksta

expressis verbis nav secināms, ka Konvencijas dalībvalsts

nebūtu tiesīga savos likumdošanas aktos noteikt ierobežojumu

termiņam, kurā persona, kas nav bērna bioloģiskais tēvs, varētu

apstrīdēt brīvprātīgo paternitātes atzīšanu. Kā noteikts

Konvencijā, iebildumus pret brīvprātīgu paternitātes atzīšanu var

celt, respektīvi, paternitātes atzīšanu var apstrīdēt vienīgi

tad, ja persona, kas vēlas atzīt vai ir atzinusi bērnu par savu,

nav viņa bioloģiskais tēvs. Eiropas Padome skaidrojumā par

Konvencijas 4. pantu norāda, ka tajā nav noteiktas personas

vai varas iestādes, kas varētu pārsūdzēt vai apstrīdēt

brīvprātīgu paternitātes atzīšanu (sk.: Convention on the

Legal Status of Children Born out of Wedlock,

Explanatory Report, para. 25,

http://conventions.coe.int/Treaty/EN/Reports/HTML/085.htm).

Šis jautājums ir atstāts nacionālā likumdevēja izšķiršanai.

Tādējādi likumdevējam ir tiesības

gan paredzēt apstrīdēšanas iespēju, nosakot attiecīgo personu

loku, gan arī noteiktos gadījumos bērna interešu aizstāvības un

nodrošināšanas nolūkā neļaut noteiktam personu lokam apstrīdēt

paternitāti. Likumdevējam jāizvērtē, kurām personām šādas

tiesības ir jāpiešķir un kurām tās var tikt piešķirtas

[sk.: "White Paper" On Principles Concerning the

Establishment and Legal Consequences of Parentage, Committee of

experts on Family Law (CJ-FA) of the Council of Europe,

15.01.2002., Part A: http://www.coe.int/family].

Tomēr jāņem vērā, ka

pārliecināties par starptautiskā līguma normas gramatiskās

interpretācijas pamatotību nevar citādi kā vien izvērtējot līguma

kontekstu un mērķus.

10.4. Lai noskaidrotu

līguma mērķi, citastarp ir jāapskata līguma preambula. Ir

vispārzināms tas, ka preambula ir nozīmīga līguma daļa, kas

izmantojama līguma interpretācijai (sk.: Draft Articles

on the Law of Treaties with commentaries, 1996, United Nations,

2005, p. 221). Arī Satversmes tiesa jau atzinusi, ka

starptautisku līgumu preambulām ir liela nozīme starptautisko

līgumu interpretācijā (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 29. novembra sprieduma lietā

Nr. 2007-10-0102 76.1. punktu).

Konvencijas preambula paredz:

"[..] konstatēdamas, ka daudzās

dalībvalstīs ir veikti vai tiek veikti pasākumi, lai uzlabotu

bērnu tiesisko statusu, kas nav dzimuši laulībā, samazinot tās

atšķirības starp šo bērnu un laulībā dzimušo bērnu tiesisko

statusu, kas rada pirmajiem juridiska vai sociāla rakstura

grūtības; [..]

pārliecinātas, ka bērnu, kas nav

dzimuši laulībā, stāvoklis ir uzlabojams un ka noteiktu kopīgu

normu pieņemšana par viņu tiesisko statusu veicinātu šī mērķa

sasniegšanu un vienlaicīgi sekmētu dalībvalstu likumu saskaņošanu

šajā jomā [..]."

No Konvencijas preambulas var

izdarīt vairākus būtiskus secinājumus. Pirmkārt, tiesiskās

atšķirības starp bērniem, kas nav dzimuši laulībā, un laulībā

dzimušajiem bērniem pirmos nostāda juridiski vai sociāli sliktākā

stāvoklī nekā otros. Otrkārt, valstij ir pienākums šādas

atšķirības iespēju robežās mazināt vai novērst. Vērtējot

apstrīdēto normu šādā kontekstā, secināms, ka tā bērniem, kas nav

dzimuši laulībā, nodrošina tiesisko noteiktību un zināmu sociālo

stabilitāti. Ja pieņemtu, ka paternitāti brīvprātīgi atzinusī

persona var neierobežotā termiņā apstrīdēt pašas atzīto

paternitāti, tad bērna tiesiskā un sociālā drošība kļūtu relatīva

un tiesisko seku ziņā neparedzama. Vēl jo vairāk - katra reize,

kad paternitāti brīvprātīgi atzinusī persona vērstos pret šādu

atzīšanu atkārtoti, radītu bērnam gan sociāla, gan juridiska

rakstura problēmas. Savukārt tas nonāktu tiešā pretrunā ar

Konvencijas preambulā norādīto.

Līdz ar to Satversmes tiesai nav

pamata uzskatīt, ka apstrīdētajā normā noteiktais divu gadu

termiņš nebūtu savienojams ar Konvencijas mērķi, kas ietverts tās

preambulā.

10.5. Lai noskaidrotu

Konvencijas 4. panta saturu, ir jāņem vērā līguma darbības

konteksts. Līguma darbības kontekstu ir iespējams izsecināt no

Konvencijas kopumā, un tas ir šāds: to bērnu tiesisko stāvokli,

kuri nav dzimuši laulībā, vajag iespēju robežās pielīdzināt to

bērnu tiesiskajam stāvoklim, kuri dzimuši laulībā. Tas ir arī

tieši noteikts Konvencijas skaidrojošā ziņojuma 8. punktā

(sk.: Convention on the Legal Status of Children Born out of

Wedlock. Explanatory Report. http://conventions.coe.int/Treaty/EN/Reports/HTML/085.htm).

Konvencijas kontekstam pretēja

būtu tāda situācija, ka paternitāti brīvprātīgi atzinušajai

personai būtu tiesības pēc tam, kad tā uzzinājusi par apstākļiem,

kas izslēdz paternitāti, neierobežoti ilgi lemt par to, vai tā

apstrīdēs pašas brīvprātīgi atzīto paternitāti. Šādā gadījumā

bērna, kurš nav dzimis laulībā, tiesiskais un sociālais stāvoklis

ilgstoši būtu nestabils un līdz ar to arī nelabvēlīgāks kā

laulībā dzimuša bērna tiesiskais stāvoklis.

10.6. Saskaņā ar Vīnes

konvencijas 31. panta trešo daļu starptautiska līguma konteksta

noskaidrošanā nozīme var būt tam, kāda ir dalībvalstu prakse

līguma piemērošanā, kā arī tām starptautisko tiesību normām, kas

ir piemērojamas starp līgumslēdzējām pusēm [sk., piemēram:

Competence of the ILO to Regulate Agricultural Labour, P.C.I.J.

(1922), Series B, No. 2, p.39; Corfu Channel case, I.C.J. Reports

1949, p.25].

Aplūkojot praksi, kāda

paternitātes brīvprātīgas atzīšanas apstrīdēšanā pastāv dažādās

valstīs, kuras nav Konvencijas dalībvalstis, tiesa secina, ka

valstu prakse ir atšķirīga. Piemēram, Horvātijas Ģimenes likuma