82.1. pants
noteic, ka paternitātes atzīšanu var apstrīdēt

sešu mēnešu laikā no brīža, kad persona uzzinājusi par

apstākļiem, kas izslēdz paternitāti, bet ne vēlāk kā tad, kad

bērns sasniedzis septiņu gadu vecumu. Slovākijā atbilstoši

Ģimenes kodeksa 93. panta pirmajai daļai paternitātes

atzīšanas apstrīdēšanas termiņš ir trīs gadi. Igaunijas Ģimenes

tiesību likuma 7. nodaļa un Spānijas Civilkodeksa 136. pants

noteic, ka apstrīdēšanas termiņš ir viens gads. Arī ECT ir

atzinusi, ka ECTK dalībvalstu tiesību aktos nav paternitātes

apstrīdēšanai vispārēji piemērojama standarta (sk., piemēram,

ECT spriedumu lietā Shofman v. Russia, no. 74826/01,

para. 37, 38; 24 November 2005). Tādējādi secināms, ka

valstu prakse ir atšķirīga un vispārējās starptautiskās tiesības

nenosaka konkrētus termiņus, kas būtu jāievēro brīvprātīgas

paternitātes atzīšanas apstrīdēšanas gadījumos.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir

atzinusi, ka citu valstu tiesiskais regulējums, risinot

atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt

piemērots tieši, izņemot likumā norādītos gadījumus, jo

salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr jāņem vērā atšķirīgais

tiesiskais, sociālais, politiskais, vēsturiskais un sistēmiskais

konteksts (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01

24.1. punktu). Tāpat arī pētījumā par CL Ģimenes tiesību

daļas modernizāciju secināts, ka apstrīdēšanas tiesību

nodrošināšana konkrētam personu lokam ir katras valsts nacionālo

tiesību jautājums, ko ietekmē gan valsts vēsturiskā attīstība,

gan arī konkrētā jautājuma risināšanas pieredze

(sk. Pētījuma Ģimenes tiesībās Civillikuma Ģimenes

tiesību daļas modernizācijai 58. secinājumu. http://www.tm.gov.lv/lv/ministrija/imateriali/petijumi.html).

Tomēr jāņem vērā, ka starptautiskā līguma mērķis ir iespēju

robežās harmonizēt nacionālās tiesības, nodrošinot indivīda

tiesību aizsardzību noteiktā pakāpē Eiropas Padomes

dalībvalstīs.

Tādējādi Satversmes tiesai īpaši

jāizvērtē Konvencijas dalībvalstu prakse paternitātes

apstrīdēšanas termiņu noteikšanā pēc Konvencijas spēkā

stāšanās.

Arī izvērtējot Konvencijas

dalībvalstu tiesisko regulējumu attiecībā uz brīvprātīgi atzītas

paternitātes apstrīdēšanu, nevar izdarīt viennozīmīgu vispārīgu

secinājumu, kas liecinātu par nacionālo tiesību harmonizāciju

šajā jautājumā. Valstis ir pieņēmušas vai turpina piemērot

dažādus tiesiskos regulējumus attiecībā uz brīvprātīgi atzītas

paternitātes apstrīdēšanu. Daļā valstu ir noteikts termiņš

brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanai: seši mēneši

saskaņā ar Čehijas Ģimenes likuma 57. pantu; viens gads

atbilstoši Lietuvas Civilkodeksa ceturtajai sadaļai, Polijas

Ģimenes un aizbildniecības likuma 80.1. pantam un Šveices

Civillikuma 260. "c" pantam; trīs gadi atbilstoši Luksemburgas

Civilkodeksa 339. pantam. Tāpat atšķirīgi tiek regulēti

apstākļi, kas kalpo par pamatu minētā termiņa sākuma noteikšanai.

Iespējams arī konstatēt, ka atsevišķās valstīs, piemēram,

Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē, šāds apstrīdēšanas termiņš

nav noteikts vai arī apstrīdēšanas termiņš papildus ir ierobežots

ar bērna vecumu - ne tikai ar brīdi, kad persona uzzinājusi par

apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Valstu prakses apkopošanas

rezultātā vispārpieņemtu un vienotu standartu konstatēt nav

iespējams.

Ņemot vērā to, ka Konvencijas 4.

panta saturs ir noskaidrots, izmantojot vispārējo starptautisko

līgumu interpretācijas noteikumus, tiesai nav nepieciešams

izmantot papildu interpretācijas līdzekļus.

Līdz ar to

apstrīdētā norma nav pretrunā ar Konvencijas 4. pantu un

Satversmes 92. pantu. Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt,

ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, būtu izveidojis tādu

tiesisko regulējumu, kas nesamērīgi ierobežotu tās personas

tiesības uz taisnīgu tiesu, kura brīvprātīgi ir atzinusi

paternitāti, bet vēlāk vēlas šo paternitāti apstrīdēt.

11. Satversmes 96. pants

citastarp noteic, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka bērna tiesības

uz privāto dzīvi neesot prioritāras salīdzinājumā ar tā vīrieša

tiesībām uz privāto dzīvi, kurš apstrīd brīvprātīgi atzīto

paternitāti.

Interpretējot Satversmes

96. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi, Satversmes

tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesības skar dažādus aspektus. Tās

aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu,

vārdu un identitāti, personas datus. Tiesības uz privāto dzīvi

nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības

dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt

un pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts

vai citu personu iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda

tiesības būt atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas,

kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu).

Tiesības uz privātās un ģimenes

dzīves neaizskaramību ir garantētas arī ECTK 8. pantā. ECT

ir atzinusi, ka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver

sevī arī tiesības dibināt un attīstīt attiecības ar citiem

cilvēkiem (sk., piemēram, ECT spriedumus lietās:

Niemietz v. Germany, judgment of 16 December 1992,

Series A no. 251-B, para 29; Perry v. the United

Kingdom, judgment of 17 July 2003, Reports of Judgments and

Decisions 2003-IX, para 36; Biriuk v. Lithuania, judgment of

25 November 2008, application nr. 23373/03,

para 34). Savukārt tiesības uz ģimenes dzīvi nozīmē

tiesības uzturēt attiecības ar ģimenes locekļiem. ECT vairākkārt

uzsvērusi, ka būtisks ģimenes dzīves elements ir vecāku un bērnu

iespēja baudīt vienam otra sabiedrību (sk., piemēram, ECT

spriedumus lietās: Berrehab v. the Netherlands, judgment of

21 June 1988, Series A no. 138, para. 23; X

v. Croatia, judgment of 17 July 2008, application no.

11223/04, para. 3).

11.1. Pieteikuma

iesniedzēja arguments par to, ka apstrīdētā norma nepamatoti

ierobežojot viņa tiesības uz privāto dzīvi, zināmā mērā skar šo

tiesību negatīvo aspektu. Pamatojoties uz šādu privātās dzīves

izpratni, personai būtu piešķiramas tiesības brīvi un bez termiņa

ierobežojuma apstrīdēt pēc tās ieskata nepamatoti, kaut arī

brīvprātīgi atzītu paternitāti. Proti, apstrīdētā norma liedzot

pārtraukt nevēlamu ģimenes attiecību vai šādām sociālām saitēm

līdzīgu attiecību uzturēšanu ar bērnu, kuram paternitāte tikusi

brīvprātīgi atzīta.

Satversmes tiesa jau norādījusi,

ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma mērķis ir bērna

tiesību ievērošana. Brīvprātīgas paternitātes atzīšanas

veicināšana (attiecīgi - paternitātes atzīšanas apstrīdēšanas vai

pārsūdzēšanas iespēju samazināšana) ir saskaņā ar bērna tiesībām

un brīvībām un sekmē bērna interešu aizstāvību, uzlabo to bērnu

tiesisko stāvokli, kuri nav dzimuši laulībā, un izlīdzina to ar

laulībā dzimušu bērnu tiesisko statusu. Aizliegums apstrīdēt

paternitātes brīvprātīgu atzīšanu ir nepieciešams, lai aizstāvētu

bērna tiesības (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 13.2. punktu).

11.2. Protams, nevar

apšaubīt faktu, ka brīvprātīgi atzīta paternitāte ietekmē to

atzinušā vīrieša privāto dzīvi. Tomēr vienlaikus ar šādu atzīšanu

neapšaubāmi tiek ilgtermiņā ietekmēta arī bērna privātā dzīve.

Abas šīs tiesības, ņemot vērā bērna tiesību īpašo regulējumu,

valstij ir pienākums aizsargāt. Paternitāti brīvprātīgi atzinušās

personas tiesības tiek aizsargātas tādējādi, ka tai saskaņā ar CL

156. panta otro daļu ir tiesības apstrīdēt paternitātes

atzīšanu divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad tā uzzinājusi

par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Savukārt bērna tiesības

tiek aizsargātas tādējādi, ka pēc minētā termiņa beigām viņa

tiesiskajās attiecībās ar paternitāti atzinušo personu iestājas

zināma tiesiskā stabilitāte un paredzamība. Tādējādi Satversmes

tiesai nav pamata uzskatīt, ka minēto tiesību līdzsvarošana,

nosakot termiņu brīvprātīgi atzītas paternitātes apstrīdēšanai,

būtu patvaļīga un nesamērīgi ierobežotu Pieteikuma iesniedzēja

tiesības uz privāto dzīvi.

Turklāt arī ECT ir atzinusi, ka

gadījumā, kad saskaņā ar ECTK 8. pantu tiek izvērtētas

vecāku un bērna tiesības, būtiskākais apsvērums ir bērna

tiesības. Ja nepieciešams izsvērt intereses, tad bērna intereses

ir prioritāras (sk. ECT spriedumu lietā Yousef v. the

Netherlands, no. 33711/96, para. 73, ECHR

2002-VIII).

Pie tam jāņem vērā arī tas

apstāklis, ka bāriņtiesa saskaņā ar Bāriņtiesu likuma

16. panta 5. punktu ir tiesīga iesniegt tiesā prasības

pieteikumu bērna interesēs arī saistībā ar brīvprātīgi atzītas

paternitātes apstrīdēšanu. Šādas tiesības bāriņtiesa var

izmantot, ja tā uzskata, ka paternitātes apstrīdēšana ir bērna

interesēs. Šo tiesību īstenošana ir atkarīga no bāriņtiesai

piešķirtās rīcības brīvības ietvaros izdarītajiem lietderības

apsvērumiem. Tādā veidā tiek pildīts Bāriņtiesu likuma

17. panta 1. punktā noteiktais un aizstāvētas bērna

tiesības. Līdz ar to likumdevējs ir paredzējis papildu procesuālo

mehānismu, ar kura palīdzību nepieciešamības gadījumā ir

iespējams aizstāvēt bērna tiesības.

Līdz ar to Satversmes tiesai

nav pamata uzskatīt, ka apstrīdētā norma, nosakot brīvprātīgi

atzītas paternitātes apstrīdēšanas termiņu, nesamērīgi ierobežo

paternitāti atzinušās personas tiesības uz privāto dzīvi.

12. Laulībā dzimušo bērnu

tiesisko stāvokli raksturo uz likuma pamata balstītā ģimenes

tiesisko attiecību stabilitāte. Šāda stabilitāte rada

priekšnoteikumus tam, lai bērns saņemtu pastāvīgu aprūpi, kā arī

sociālās un cita veida garantijas, kas tam pienākas (sk.

piemēram, CL 177. pantu). Savukārt paternitātes

brīvprātīga atzīšana bērniem, kas nav dzimuši laulībā, nodrošina

viņiem līdzīgu tiesisko stabilitāti kā laulībā dzimušajiem

bērniem.

Satversmes tiesa uzskata, ka CL

156. panta otrajā daļā noteiktais termiņš - divi gadi

no brīža, kad persona uzzinājusi par apstākļiem, kas izslēdz

paternitāti, - ir pietiekams, lai persona varētu objektīvi

izvērtēt visus apstākļus un pieņemt izsvērtu lēmumu par iespējamo

paternitātes apstrīdēšanu. Savukārt brīdi, no kura minētais divu

gadu termiņš ir skaitāms, konstatē vispārējās jurisdikcijas

tiesa, balstoties uz konkrētajā lietā esošajiem pierādījumiem.

Turklāt jāņem vērā arī CL 156. panta pirmajā daļā

noteiktais, ka paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu

tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt

viņa miesīgais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus

vai spaidu rezultātā.

Kaut arī pieteikumā expressis

verbis tas nav norādīts, tomēr no pieteikuma izriet, ka

Pieteikuma iesniedzējs būtībā nepiekrīt vispārējās jurisdikcijas

tiesas viedoklim par brīdi, no kura sācies paternitātes

apstrīdēšanas termiņa tecējums. Proti, no spriedumiem izrietot,

ka par minēto brīdi uzskatāms 2004. gada 4. oktobris,

kad taisīts spriedums par uzturlīdzekļu piedziņu. No šā sprieduma

esot secināms, ka Pieteikuma iesniedzējs nav atzinis paternitāti

bērnam, par labu kuram celta prasība par uzturlīdzekļu piedziņu.

Tā kā prasība par paternitātes apstrīdēšanu celta tikai

2007. gada februārī, saskaņā ar tiesu nolēmumiem esot

notecējis apstrīdētajā normā noteiktais termiņš. Savukārt pēc

Pieteikuma iesniedzēja domām, termiņš būtu skaitāms no

2006. gada rudens, kad viņam kļuvuši zināmi apstākļi, kas

neļaujot viņu uzskatīt par bērna tēvu.

Satversmes tiesa norāda, ka tās

kompetencē visupirms ietilpst lietā apstrīdētas konkrētas tiesību

normas vai tiesību akta satversmības izvērtēšana. Tās kompetencē,

kas ir noteikta Satversmes 85. pantā, kā arī Satversmes tiesas

likuma 1. un 16. pantā, neietilpst tiesību normu piemērošanas

vērtēšana. Tādējādi Satversmes tiesa nav tiesīga pārvērtēt

civilprocesa ietvaros pieņemtos tiesas nolēmumus un nav tiesīga

lemt par to, vai vispārējās jurisdikcijas tiesa, izskatot

konkrētu lietu, pareizi piemērojusi materiālās un procesuālās

normas (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 2. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2007-22-01 18.1. punktu).

Tāpat Satversmes tiesa nav

kompetenta pārvērtēt vispārējās jurisdikcijas tiesas veikto

pierādījumu izvērtēšanas procesu un tā rezultātu. Vispārējās

jurisdikcijas tiesu kompetencē ir lemt par pierādījumu

pieļaujamību un attiecināmību, kā arī atbilstoši procesuālajiem

likumiem dot tiem savu novērtējumu.

CL 156. panta otrajā daļā

minētos apstākļus, kas izslēdz paternitāti, atbilstoši

Civilprocesa likuma 128. panta otrās daļas 5. punktam

ir pienākums norādīt prasītājam, un šo apstākļu izvērtējums

ietilpst pirmās instances tiesas un apelācijas instances tiesas

kompetencē (sk. Senāta sniegto informāciju lietas

materiālu 92. lpp.). CL 156. panta otrajā daļā

minētā termiņa tecējums sākas brīdī, kad persona, kas paternitāti

atzinusi, šīs personas aizgādnis vai bērna māte "uzzinājuši par

apstākļiem, kas izslēdz paternitāti". Līdz ar to rīcības brīvība,

kas attiecas uz normā noteiktā termiņa tecējuma sākšanās

priekšnoteikumiem, ir piešķirta vispārējās jurisdikcijas tiesai,

kad tā izskata konkrētu lietu.

Lai gan atsevišķos gadījumos ir

iespējama tāda situācija, ka normā lietotais vispārīgais

formulējums "uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti",

raugoties no tiesiskās noteiktības principa viedokļa, tiktu

piemērots nepietiekami vienveidīgi, Satversmes tiesa nav tiesīga

pārskatīt vispārējās jurisdikcijas tiesu sniegto vērtējumu par

brīdi, no kura sākas apstrīdētajā normā noteiktā procesuālā

termiņa tecējums. Konstatējot problēmas attiecīgās normas

piemērošanā, atbilstoši likuma "Par tiesu varu" 49. un

49.1 pantam var tikt izstrādātas rekomendācijas par

aktuālu tiesību normu interpretāciju. Arī likumdevējs, secinot,

ka normas piemērošanā ir konstatējamas problēmas, var izšķirties

par nepieciešamību noteikt detalizētāku regulējumu attiecīgajās

CL normās par termiņa tecējuma sākuma brīdi. Satversmes tiesai

atbilstoši Satversmē un Satversmes tiesas likumā noteiktajai

kompetencei nav paredzētas ne likumdošanas iniciatīvas tiesības,

nedz arī tiesības izvērtēt vispārējās jurisdikcijas tiesu

nolēmumu tiesiskumu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt, ka Civillikuma

156. panta otrās daļas vārdi "divu gadu laikā, skaitot no

dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz

paternitāti" atbilst Latvijas Republikas Satversmes 92. un

96. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris