4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertajam aizliegumam ir

leģitīms mērķis - nodrošināt bērna tiesību un labāko interešu

aizsardzību. Lai nodrošinātu bērna interešu prioritāti ikvienā

gadījumā, ir būtiski vērtēt katru situāciju individuāli.

Atšķirīgi var būt vērtējamas situācijas, kad adoptējamais bērns

jau atrodas ģimenē un viņam ir izveidojušās ģimeniskas attiecības

ar faktiskajiem aprūpētājiem, un situācijas, kad jālemj par bērna

nodošanu potenciālo adoptētāju aprūpē (pirmsadopcijas aprūpē) un

tuvas attiecības starp bērnu un potenciālajiem adoptētājiem vēl

nav izveidojušās.

Konkrētajā situācijā bez ievērības nav atstājams fakts, ka

viena no personām, kura vēlas adoptēt bērnu, ir bērna aizbildnis

un bērns dzīvo aizbildņa ģimenē jau vairākus gadus. Adopcijas

atteikums pats par sevi neizbeidz aizbildnību. Tātad pat pēc

adopcijas atteikuma bērns faktiski var arī turpmāk dzīvot

aizbildņa ģimenē, ja aizbildnis spēj nodrošināt bērna veselīgai

attīstībai atbilstošu vidi. Savukārt bāriņtiesai ir pienākums

veikt attiecībā uz potenciālā adoptētāja ģimenes dzīvi un

personību speciālistu sagatavotu dokumentu izpēti, kā arī

izvērtēt, vai konkrētā situācija atbilst bērna labākajām

interesēm. Turklāt saskaņā ar Civillikuma 171. panta pirmo daļu

adopciju apstiprina tiesa, kurai arī ir jāpārliecinās par to, vai

adopcija atbilst bērna labākajām interesēm.

Tieslietu ministrija uzskata, ka tiesām, valsts un pašvaldību

institūcijām un amatpersonām apstrīdētā norma jāpiemēro kopsakarā

ar citām attiecīgo jautājumu regulējošajām tiesību normām, ņemot

vērā Satversmes tiesas spriedumos ietverto apstrīdētās normas

interpretāciju un tādējādi panākot taisnīgu, bērna interesēm un

tiesībām atbilstošu risinājumu katrā konkrētajā gadījumā.