6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētā norma, ciktāl tā personai aizliedz būt par tāda

bērna adoptētāju, kurš nav otra laulātā bērns, neatbilst

Satversmes 110. pantam.

Apstrīdētās normas satversmība tika vērtēta lietā Nr.

2019-01-01, taču tikai attiecībā uz personām, kuras iesniedz

pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai. Tātad apstrīdētā norma

ir absolūts šķērslis, kas liedz personai, kura sodīta par tāda

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kas saistīts ar vardarbību vai

vardarbības piedraudējumu, kļūt par adoptētāju, izņemot gadījumu,

kad persona iesniedz pieteikumu otra laulātā bērna adopcijai.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2018. gada 30. oktobra

noteikumiem Nr. 667 "Adopcijas kārtība" aizbildnībā un

audžuģimenē (tostarp specializētā) esoša bērna adopcijā

priekšroka ir aizbildnim un audžuģimenei. Tiesībsarga novērojumi

liecina, ka praksē šī iespēja tiek bieži izmantota. Personas,

kuras plāno adoptēt bērnu, sākotnēji iegūst aizbildņa vai

audžuģimenes statusu un pēc bērna uzņemšanas ģimenē un ģimenes

attiecību nodibināšanas iesniedz adopcijas pieteikumu. Šādos

gadījumos, līdzīgi kā otra laulātā bērna adopcijas gadījumos,

starp adoptētāju un bērnu jau pirms adopcijas procesa uzsākšanas

izveidojas ģimenes attiecības, kurām saskaņā ar Satversmes 110.

pantu piešķirama juridiskā aizsardzība.

Ar 2022. gada 2. jūnija likumu "Grozījums

Civillikumā", kas stājās spēkā 2022. gada 29. jūnijā,

Civillikuma 242. panta 5. punkts izteikts jaunā redakcijā,

paredzot, ka turpmāk par aizbildņiem nevar būt personas, kuras

sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību

vai vardarbības piedraudējumu, bet tikai līdz brīdim, kad

sodāmība ir dzēsta vai noņemta, savukārt pēc sodāmības dzēšanas

vai noņemšanas bāriņtiesai ir individuāli jāvērtē, vai saistībā

ar personas iepriekšējo sodāmību vēl aizvien pastāv bērna

drošības apdraudējums, kas attiecīgi ir šķērslis tam, lai

jautājums par personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai

vai personas iecelšanu par aizbildni varētu tikt izskatīts

tālāk.

Tādējādi par bērna aizbildni var kļūt arī par vardarbīgu

noziedzīgu nodarījumu sodīta persona, ja bāriņtiesa ir atzinusi,

ka bērna drošība nav apdraudēta. Tomēr šādam aizbildnim, ņemot

vērā apstrīdētajā normā ietverto ierobežojumu, ir liegts adoptēt

aizbilstamo un nodrošināt viņam adoptētāja bioloģiskā bērna

tiesisko stāvokli (radniecību) kā personiskajās, tā mantiskajās

attiecībās. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētajā normā

noteiktais aizliegums kļūt par adoptētāju šādos gadījumos

neatbilst samērīguma principam, jo nav līdzīgi kā lietā Nr.

2019-01-01 konstatējams, ka likumdevējs būtu vērtējis un

pamatojis to, ka arī gadījumos, kad starp potenciālo adoptētāju

un bērnu jau ir izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, šis

aizliegums atbilst bērna labākajām interesēm.

Gadījumā, kad nav konstatējams risks, ka par vardarbīgu

noziedzīgu nodarījumu sodīta persona atkal varētu rīkoties

vardarbīgi, netiek sasniegts apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma leģitīmais mērķis - bērna aizsardzība no vardarbības

ģimenē. Turklāt ne visos gadījumos šis mērķis var tikt sasniegts,

jo nav iespējams nodrošināt to, ka bērns pēc adopcijas nenonāk

saskarsmē ar iepriekš par vardarbīgiem noziegumiem sodītām

personām.

Tāpat apstrīdētā norma ierobežo bērna tiesības uzaugt

ģimeniskā vidē, visbiežāk radinieku vai tuvinieku nodrošinātā

aprūpē. Tādējādi secināms, ka apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, piemēram, bāriņtiesai individuāli izvērtējot katru

konkrēto gadījumu.