7. pants

Pieaicinātā persona - Bērnu aizsardzības

centrs - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

110. pantam.

Apstrīdētās normas absolūtais raksturs nepieļauj objektīvu

izvērtēšanu, vai konkrētajā gadījumā pastāv bērna drošības riski.

Bērna drošības nodrošināšanai ir iespējams izmantot citus,

personas tiesības mazāk ierobežojošus līdzekļus, piemēram,

paredzēt, ka bāriņtiesa, lemjot par personas piemērotību

adoptētāja statusam, individuāli izvērtē katru konkrēto gadījumu.

Būtu jāparedz arī iespēja ņemt vērā resocializācijas faktu,

psiholoģiskās un ģimenes izpētes rezultātus un citus būtiskus

apstākļus. Vispārējs aizliegums sodītai personai adoptēt bērnu

var būt pārāk plašs un ne vienmēr efektīvs. Gadījumos, kad

sodāmība ir dzēsta, persona ir veiksmīgi resocializējusies un

atkārtota noziedzīga nodarījuma varbūtība ir neliela, bērnam var

tikt nepamatoti liegta iespēja iegūt ģimeni.

Pēc Bērnu aizsardzības centra ieskata, apstrīdētā norma

pārmērīgi ierobežo bērna tiesības - gan tiesības uz juridiski

aizsargātu ģimenes vidi, gan tiesības uz ģimenes dzīvi - un ir

pretrunā ar bērna interešu prioritātes principu un Satversmes

110. pantā ietverto valsts pienākumu aizsargāt ģimeni un bērnus.

Apstrīdētās normas absolūtais raksturs un praksē radītie

sarežģījumi (ko apliecina pirmās instances tiesas spriedums

konkrētajā lietā) liecina par sistēmisku tiesību piemērošanas

problēmu, kas prasa Satversmes tiesas izvērtējumu. Tiesvedības

izbeigšana izskatāmajā lietā liegtu konstitucionāli atrisināt

būtisku bērna tiesību aizsardzības jautājumu.