12. pants

Saeimas Juridiskās komisijas 2015. gada

18. februāra un 20. maija sēžu protokolus lietas

materiālu 2. sēj. 66.-70., 77.-81. lp. un šo sēžu

audioierakstus lietas materiālu 4. sēj.). Likumprojektā

ietvertais absolūtais aizliegums būt par aizbildni tādai

personai, kas izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu,

komisijas sēdēs tika apspriests, vien diskutējot par to, vai ir

pamatoti bāriņtiesai vērtēt arī tāda potenciālā aizbildņa

atbilstību likuma prasībām, kuru testamentā iecēlis bērna vecāks.

Likumprojekta otrajā lasījumā deputāti par minēto absolūto

aizliegumu nediskutēja (sk. 12. Saeimas 2015. gada

11. jūnija sēdes stenogrammu). Savukārt likumprojekta

trešajā lasījumā, apspriežot to, vai ir pamatoti bāriņtiesai

vērtēt arī tāda potenciālā aizbildņa atbilstību likuma prasībām,

kuru testamentā iecēlis bērna vecāks, Juridiskās komisijas

referente norādīja: bāriņtiesai būtu rūpīgāk jāpievēršas ikviena

potenciālā aizbildņa vērtēšanai, tostarp jāizvērtē, vai

testamentā norādītā persona nav sodīta par tādu noziedzīgu

nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu,

neatkarīgi no sodāmības dzēšanas (sk. 12. Saeimas

2015. gada 29. oktobra sēdes stenogrammu).

Saeima atbildes rakstā norāda, ka likumdevēja mērķis bija

pilnveidot aizbildnības regulējumu un noteikt tādus aizbildnības

ierobežojumus, kas bērnu drošības interesēs maksimāli novērstu

iespējamību, ka bērns, kurš palicis bez vecāku gādības,

aizbildnības rezultātā nonāk tādu personu ietekmē, kuras jau

iepriekš ir pastrādājušas vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus.

Proti, attiecīgā ierobežojuma mērķis bijis novērst iespējamību,

ka bērns nonāk tādā vidē, kurā tiek pakļauts vardarbībai. Lai

īstenotu šo mērķi, likumdevējs apstrīdētajā normā noteicis

konkrētu veidu noziedzīgus nodarījumus, par kuriem sodītas

personas nedrīkst būt aizbildņi. Tātad apstrīdētā norma esot

pieņemta, lai pasargātu bērnus pat no vismazākā vardarbības

riska.

Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs apstrīdētajā normā

noteikto absolūto aizliegumu ir paredzējis kā vienu no

kompleksiem pasākumiem, kas vērsti uz bērnu aizsardzību no

vardarbības. Satversmes tiesa jau iepriekš uzsvērusi, ka valstij

ir pienākums veicināt ikviena bērna aizsardzību no vardarbības.

Līdz ar to likumdevējs ir pamatojis šā absolūtā aizlieguma

nepieciešamību.