20. pants

Nosakot absolūto aizliegumu, likumdevēja pienākums

ir izvērtēt, vai šāds aizliegums ir nepieciešams konkrētajā

apmērā, kā arī izvērtēt šā aizlieguma piemērošanas sekas (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma

lietā Nr. 2017-07-01 19.2. punktu un 2019. gada

5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

23. punktu). Tostarp likumdevējam ir pienākums

pārliecināties, ka ar absolūto aizliegumu radītās sekas ir

samērīgas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01

19.2.2. punktu).

Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās

attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās

intereses (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01

16.2. punktu). Izstrādājot tiesisko regulējumu, kas skar

bērnu, likumdevējam ir pienākums izvērtēt tā ietekmi uz skartā

bērna tiesībām un pamatot, ka tas atbilst viņa vislabākajām

interesēm. Šajā aspektā likumdevējam ir jāpamato, ka bērna

vislabākās intereses ir ņemtas vērā. Proti, likumdevējam

jānorāda:

1) kas konkrētā tiesiskā regulējuma izstrādes procesā ir

uzskatīts par bērna vislabākajām interesēm;

2) uz kādiem kritērijiem attiecīgais bērna interešu

novērtējums ir balstīts;

3) kā bērna vislabākās intereses ir svērtas attiecībā

pret citiem apsvērumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2021. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-36-01 19.3.1. punktu).

No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem un Saeimas

atbildes raksta izriet, ka Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, ir

uzskatījusi, ka bez vecāku gādības palikuša bērna vislabākās

intereses ir aizsardzība no vardarbības.

Satversmes tiesa atzinusi, ka atbilstoši Bērna tiesību

konvencijas 19. panta pirmajai daļai valstij ir pienākums

aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības. Vienlaikus valstij, cik

vien tas iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē.

Gan bērna tiesības uz aizsardzību no vardarbības, gan bērna

uzaugšana ģimeniskā vidē ir tādi bērna tiesību aizsardzības

apsvērumi, kas ir vienlīdz prioritāri un abi atbilst bērna

vislabākajām interesēm. Gadījumos, kad starp šiem apsvērumiem

pastāv kolīzija, tos nepieciešams savstarpēji līdzsvarot, lai

atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošu situācijas

risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

23.1. punktu).

Saeima norāda: likumdevējs ir apzinājies to, ka noziedzīgie

nodarījumi, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, ir

tādi, kuru izdarītāji var bērnu pakļaut īpašam riskam. Ar

apstrīdētajā normā noteikto absolūto aizliegumu radītās sekas

esot samērīgas, jo neesot iespējams garantēt to, ka persona, kura

agrāk izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, patiešām

neapdraudēs bērnu.

Satversmes tiesa jau atzinusi: tas vien, ka persona kādreiz ir

sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

tās piedraudējumu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai

konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību un bērnus

ilgtermiņā. Personas uzvedība laika gaitā var mainīties. Septiņu

līdz desmit gadu laikā, uzturoties sabiedrībā bez atkārtota

noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, lielai daļai sodīto personu

risks atkārtoti izdarīt noziedzīgu nodarījumu nokrītas līdz

nesodītu personu riska līmenim (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-01-01 23.2. punktu un 2021. gada

25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01

19.3.2. punktu). Turklāt bērns, kas izdara noziedzīgu

nodarījumu, var vēl nebūt sasniedzis pietiekamu brieduma pakāpi

un pienācīgu izpratni par savas rīcības sekām. Tāpēc nepilngadībā

izdarīta vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanas fakts pats

par sevi nedrīkst ietekmēt visu personas atlikušo dzīvi. Proti,

likumdevējs nedrīkst prezumēt, ka ikviena persona, kas noziedzīgu

nodarījumu izdara, būdama nepilngadīga, arī pieaugusi būs

vardarbīga un tāda paliks līdz pat mūža galam (sk. Satversmes

tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-36-01 19.3.2. punktu).

Tātad tas, ka persona reiz tikusi sodīta par vardarbīga

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ne vienmēr ir pietiekams pamats

tam, lai konstatētu, ka šī persona apdraud bērnus ilgtermiņā.

Paredzot aizliegumu, likumdevējam ir nevis jāvadās no vispārīgām

prezumpcijām, bet gan pēc iespējas jāveicina individuāla

taisnīguma sasniegšana (sk. Satversmes tiesas 2021. gada

25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01

19.3.2. punktu). Ar apstrīdēto normu aptvertās

situācijas var būt ļoti dažādas. Atšķirīgas var būt gan ar

noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, gan laiks, kas

pagājis kopš tā izdarīšanas. Tāpat arī personas brieduma pakāpe

un izpratne par noziedzīgā nodarījuma sekām var būtiski

atšķirties atkarībā no tā, vai persona ir nepilngadīga vai

pilngadīga.

Apstrīdētajā normā noteiktais absolūtais aizliegums ir

attiecināms uz ikvienu personu, kura vēlas būt par bērna

aizbildni. Proti, šis aizliegums ir attiecināms arī uz tādu

personu, kuru vecāks noteicis testamentā par bērnam ieceļamo

aizbildni, vai personu, kura ir bērna radinieks vai ilgstoši

dzīvojusi kopā ar bērnu nedalītā saimniecībā. Tādējādi apstrīdētā

norma liedz katrā konkrētajā gadījumā izvērtēt bez vecāku gādības

palikuša bērna vislabākās intereses, tostarp bērna interesi

palikt ģimeniskā vai viņam pazīstamā vidē - bērna radinieku vai

viņam personiski tuvu personu aizbildnībā.

No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nav gūstams

apstiprinājums tam, ka likumdevējs, nosakot absolūto aizliegumu

par aizbildni būt personai, kura izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu

nodarījumu, pēc būtības ir apsvēris iespēju, ka personas uzvedība

laika gaitā var mainīties, kā arī vērtējis ne tikai bērna

tiesības uz aizsardzību no vardarbības, bet arī nepieciešamību,

cik vien tas iespējams, nodrošināt to, ka bērns paliek ģimeniskā

vai viņam pazīstamā vidē. Likumdevējs nav apsvēris arī to, kā

šāds aizliegums ietekmē tādu faktisku ģimeņu aizsardzību, kuras

izveidojušās bērna ārpusģimenes aprūpes īstenošanas

rezultātā.

Līdz ar to likumdevējs nav

izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un tā piemērošanas

sekas.