19. pants

Pamatojot apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā

aizlieguma nepieciešamību, Saeima atbildes rakstā norāda: nosakot

to noziedzīgo nodarījumu kategorijas, par kuru izdarīšanu

notiesātajām personām nav piešķiramas tiesības pretendēt uz

aizbildņa statusu, likumdevējs ir izšķīries par personas tiesības

visvairāk saudzējošo absolūtā aizlieguma mērķa sasniegšanas

līdzekli.

Apstrīdētajā normā noteiktais absolūtais aizliegums

Civillikumā iekļauts ar 2015. gada 29. oktobra likuma

"Grozījumi Civillikumā", kas stājās spēkā

2015. gada 3. decembrī, 18. pantu. Ar šo pantu

likumdevējs izteica jaunā redakcijā Civillikuma 242. pantu.

Šo grozījumu izstrādes procesā 11. Saeimā likumprojekts

Nr. 1077/Lp11, kas ietvēra absolūto aizliegumu par

vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai būt par

aizbildni, tika izskatīts un pieņemts pirmajā lasījumā. Šā

likumprojekta anotācijā norādīts, ka Civillikuma 242. pantā

noteiktais to personu uzskaitījums, kuras nevar būt par

aizbildņiem, ir nepilnīgs, jo tas neatbilst Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 72. panta trešajai daļai un Saeimā

2012. gada 29. novembrī pieņemtajam likumam

"Grozījumi Civillikumā", kas ir spēkā kopš

2013. gada 1. janvāra (sk. 11. Saeimai

iesniegtā likumprojekta Nr. 1077/Lp11 "Grozījumi

Civillikumā" anotāciju).

2014. gada 13. februārī, proti, dienā, kad

likumprojekts Nr. 1077/Lp11 "Grozījumi

Civillikumā" tika iesniegts 11. Saeimai, Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 72. panta trešajā daļā bija noteikts

aizliegums bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un citās

tādās iestādēs, kurās uzturas bērni, strādāt citstarp tādām

personām, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas

saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, - neatkarīgi no

sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Satversmes tiesa

2021. gada 25. marta spriedumā lietā

Nr. 2020-36-01 pēc būtības ir vērtējusi šāda aizlieguma

atbilstību Satversmei un citstarp atzinusi, ka tā mērķis bijis

proaktīvi un preventīvi pasargāt ikvienu bērnu no tādām personām,

kuras izdarījušas vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus.

Savukārt 2012. gada 29. novembra likuma

"Grozījumi Civillikumā", kas stājās spēkā

2013. gada 1. janvārī, 38. pants paredzēja izteikt

Civillikuma 163. pantu jaunā redakcijā, tostarp tā ceturtās

daļas 1. punktā paredzot aizliegumu būt par adoptētāju

personai, kura sodīta par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas

saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, - neatkarīgi no

sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Pēc tam, kad Saeima ar

2015. gada 29. oktobra likuma "Grozījumi

Civillikumā", kas stājās spēkā 2015. gada

3. decembrī, 2. pantu no Civillikuma 163. panta

ceturtās daļas 1. punkta bija izslēgusi vārdu

"tīšiem", Satversmes tiesa 2019. gada

5. decembra spriedumā lietā Nr. 2019-01-01 izvērtēja šā

punkta daļas atbilstību Satversmei un citstarp secināja, ka tajā

noteiktā absolūtā aizlieguma mērķis bijis nodrošināt bērnu

aizsardzību pret vardarbību.

Tādējādi, kā izriet no likumprojekta Nr. 1077/Lp11

"Grozījumi Civillikumā" anotācijas, likumdevējs

nepieciešamību noteikt absolūtu aizliegumu būt par aizbildni

personai, kura izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, ir

pamatojis ar vajadzību saskaņot to ar likumā jau noteiktiem

identiskiem aizliegumiem attiecībā uz tiesībām būt par adoptētāju

un tiesībām strādāt institūcijās, kurās uzturas bērni. Šie

aizliegumi, ar kuriem saskaņots apstrīdētajā normā noteiktais

absolūtais aizliegums, bijuši vērsti uz ikviena bērna aizsardzību

no vardarbības.