18. pants

Satversmes tiesas kompetencē ir noskaidrot, vai

likumdevējs, attiecībā uz konkrētu personu grupu nosakot absolūto

aizliegumu, ir apsvēris to, vai konkrētajā gadījumā nepastāv kādi

alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē ietvertās

pamattiesības aizskartu mazāk (sk. Satversmes tiesas

2017. gada 24. novembra sprieduma lietā

Nr. 2017-07-01 19. punktu un 2019. gada

5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

21. punktu).

Izvērtējot absolūtā aizlieguma samērīgumu, Satversmes tiesai

jāpārliecinās arī par to, ka likumdevējs ir:

1) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību;

2) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas

sekas;

3) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 21. punktu). Minētie

apsvērumi pēc būtības konkretizē labas likumdošanas principa

saturu gadījumos, kad likumdevējs lemj par absolūtā aizlieguma

ietveršanu kādā tiesību normā (sk. Satversmes tiesas

2020. gada 17. decembra sprieduma lietā

Nr. 2020-18-01 21. punktu un 2021. gada

28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01

24. punktu).