22. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu

Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku

apstrīdētā tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai.

Satversmes tiesa ir atzinusi: lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, lietās, kas ierosinātas pēc tiesas

pieteikuma, Satversmes tiesai citstarp jāizvērtē, kāda ietekme uz

attiecīgo lietu būs tās spriedumam (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

Nr. 2019-01-01 25. punktu). Vienlaikus tiesai

jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža,

kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē

ietverto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku

kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā

Nr. 2020-14-01 14. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja lūgusi apstrīdēto normu atzīt par spēkā

neesošu no pieteicējas šīs lietas pamatā esošajā administratīvajā

lietā pamattiesību aizskāruma rašanās brīža, proti, no dienas,

kad apstrīdētā norma tika piemērota bāriņtiesā. Apstrīdētās

normas atzīšana par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma

rašanās brīža attiecībā uz pieteicēju šīs lietas pamatā esošajā

administratīvajā lietā ir vienīgā iespēja aizsargāt viņas

pamattiesības. Papildus Administratīvās rajona tiesas tiesnese

informējusi Satversmes tiesu, ka arī citā administratīvajā lietā

bāriņtiesa piemērojusi apstrīdēto normu.

Ņemot vērā minēto, nolūkā aizsargāt visu to personu

pamattiesības, kurām apstrīdētā norma ir piemērota un kuras šā

sprieduma spēkā stāšanās dienā ir uzsākušas un turpina savu

pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

līdzekļiem, apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu

aizliegumu par aizbildni būt personai, kura sodīta par noziedzīgu

nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, -

neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, atzīstama par

spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās

brīža. Par personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīdi

uzskatāma diena, kad bāriņtiesa piemērojusi apstrīdēto normu,

liedzot konkrētajai personai iegūt aizbildņa statusu bez

individuāla apstākļu izvērtējuma. Savukārt attiecībā uz citām

personām apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu

par aizbildni būt personai, kura sodīta par noziedzīgu

nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, -

neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, zaudē spēku no

sprieduma publicēšanas dienas.

Iestādei vai tiesai, izvērtējot to, vai par vardarbīgu

noziedzīgu nodarījumu sodītai personai ir tiesības būt par

aizbildni, apstrīdētā norma uz šo personu jāattiecina

individuāli. Tas nozīmē, ka iestādei vai tiesai ir jāveic

individuāls apstākļu izvērtējums, noskaidrojot iespējamos bērna

drošības apdraudējuma riskus un tieši piemērojot Satversmi,

tostarp piesardzības principu un bērna vislabāko interešu

prioritātes principu, kā arī šajā spriedumā ietvertās

atziņas.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes

tiesa

nosprieda: