21. pants

Absolūtais aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs

ir pamatojis, ka, paredzot izņēmumus no šāda aizlieguma, tā

mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Likumdevējam,

nosakot absolūto aizliegumu, ir jāpārliecinās, ka tas ir

vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi. Tikai tādā

gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūto aizliegumu

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3. punktu).

Saeima uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā

aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē nav iespējams sasniegt ar

personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, un tam piekrīt

arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Savukārt

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktā

absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar

indivīda tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli. Proti, to varot

sasniegt, īstenojot Civillikuma 240. pantā un Bāriņtiesu

likuma 29. pantā noteikto bāriņtiesas kompetenci individuāli

izvērtēt personu, kas ieceļama par aizbildni. Par mazāk

ierobežojošu līdzekli, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata,

varētu kalpot arī konkrēta termiņa noteikšana, pēc kura

izbeigšanās persona, kas izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu

nodarījumu, tomēr varētu kļūt par aizbildni. Arī tiesībsargs,

Labklājības ministrija, Tieslietu ministrija un biedrība

"Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija" piekrīt, ka

vismaz atsevišķos gadījumos apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā

aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē iespējams sasniegt ar

individuālu personas izvērtējumu.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka izņēmumi no absolūtā

aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan tāds regulējums, kas

noteiktos gadījumos pieļauj individuālu izvērtējumu, gan likumā

precīzi formulēti izņēmumi, gan arī regulējums, kas nosaka

periodisku aizlieguma nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā

risinājuma izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.5. punktu).

Satversmes tiesas uzdevums nav atrast piemērotāko no

alternatīviem risinājumiem absolūtā aizlieguma mērķa

sasniegšanai. Satversmes tiesai arī nav spriedumā jāuzskaita visi

iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens

mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka apstrīdētajā

normā noteiktais absolūtais aizliegums neatbilst samērīguma

principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada

28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01

24.3.2. punktu).

Civillikuma 240. pants paredz, ka visos gadījumos, kad

risināms jautājums par aizbildņa iecelšanu, bāriņtiesai ir

pienākums izvērtēt par aizbildni ieceļamās personas atbilstību

aizbildņa pienākumu pildīšanai. Bāriņtiesa raugās, lai par

aizbildni ieceļamajai personai būtu aizbildņa pienākumu

pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības, un izvērtē personas

motivāciju kļūt par aizbildni, ģimenes locekļu savstarpējās

attiecības, nodarbinātību, dzīves apstākļus, kā arī spēju

pārstāvēt bērnu personiskajās un mantiskajās attiecībās. Turklāt,

izvērtējot personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai,

bāriņtiesa ņem vērā atzinumus par personas veselības stāvokli, ko

sniedz ģimenes ārsts, kura veselības aprūpē persona atradusies

vismaz sešus mēnešus, kā arī psihiatrs un narkologs

(sk. Bāriņtiesu likuma 29. panta pirmo un otro

daļu). Bāriņtiesa arī pastāvīgi uzrauga aizbildņu rīcību

bērna personisko un mantisko tiesību un interešu nodrošināšanā

(sk. Bāriņtiesu likuma 31. panta pirmo daļu) un

nepieciešamības gadījumā lemj par aizbildņa atcelšanu vai

atlaišanu no aizbildņa pienākumu pildīšanas (sk. Civillikuma

241. pantu, Bāriņtiesu likuma 32. panta pirmās daļas

3. punktu un 33. panta pirmo daļu).

Tādējādi bāriņtiesa, ievērojot piesardzības principu, ir

spējīga individuāli izvērtēt to, vai konkrētā persona, kas

iepriekš izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, var radīt

lielāku apdraudējumu bērna drošībai nekā nesodīta persona,

turklāt bāriņtiesa jau pastāvīgi uzrauga to, vai bērna

aizbildnība tiek īstenota atbilstoši bērna vislabākajām

interesēm. Šādā individuālas izvērtēšanas procesā bāriņtiesai ir

pienākums ievērot arī individuālas pieejas principu bērna

viedokļa noskaidrošanā. Bērna viedoklim īpaša nozīme ir

gadījumos, kad starp bērnu un potenciālo aizbildni jau ir

izveidojušās ģimeniskas attiecības.

No minētā secināms, ka bērna vislabāko interešu aizsardzību un

apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā

kvalitātē var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, kas turklāt neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no

valsts. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais absolūtais

aizliegums neatbilst samērīguma principam.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu

aizliegumu par aizbildni būt personai, kura sodīta par noziedzīgu

nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, -

neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, neatbilst

Satversmes 110. pantam.