4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. un

110. pantam tiktāl, ciktāl tā neparedz individuālu

izvērtējumu gadījumā, kad persona bijusi sodīta par noziedzīgu

nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, un

šādu noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, būdama nepilngadīga, vai

persona ir bērna radinieks vai tāda persona, ar kuru bērns

ilgstoši dzīvojis kopā nedalītā saimniecībā.

Personas tiesības kļūt par aizbildni primāri esot analizējamas

Satversmes 96. panta tvērumā, jo tās esot vērtējamas kā

tiesības dzīvot savu dzīvi pēc sava prāta, piemēram, kļūstot par

aizbildni un palīdzot bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā

arī veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem, piemēram,

kā aizbildnim uzņemot savā ģimenē ārpusģimenes aprūpē esošu

bērnu. Savukārt gadījumā, kad persona tiek atzīta par atbilstošu

aizbildņa pienākumu pildīšanai un iecelta par aizbildni, starp

bērnu un aizbildni varot izveidoties tuvas ģimeniskas attiecības.

Ņemot vērā to, ka ciešas personiskas saites starp bērnu un

pieaugušo var izveidoties arī tad, ja bērns neaug ģimenē,

apstrīdētā norma būtu izvērtējama arī Satversmes 110. panta

tvērumā. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 96.

un 110. pantam būtu vērtējama to kopsakarā.

Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums esot pieņemts ar

likumu, un tam esot leģitīms mērķis - bērna tiesību un vislabāko

interešu prioritāra nodrošināšana, lai ar proaktīvu un preventīvu

rīcību pasargātu bērnu no vardarbības. Personas tiesības mazāk

ierobežojošs līdzeklis - bāriņtiesas veikts individuāls

izvērtējums - būtu pietiekams apstrīdētajā normā noteiktā

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja tiesības kļūt par

aizbildni būtu tikai bērnam tuvām personām. Tāpat par līdzekli,

kas mazāk ierobežotu tādas personas tiesības, kura izdarījusi

vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, būdama nepilngadīga, varētu

uzskatīt bāriņtiesas veiktu individuālu izvērtējumu, un arī šis

līdzeklis būtu pietiekams, lai sasniegtu apstrīdētajā normā

noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Aizbildnības mērķis esot nevis garantēt personai tiesības kļūt

par aizbildni, bet gan garantēt bez vecāku gādības palikušam

bērnam viņa vislabākajām interesēm atbilstošu aprūpi pie viņam

piemērota aizbildņa laikā, kamēr bērns nevar būt vecāku

aizgādībā. Aizbildnība kā ģimeniska aprūpes forma nevarot būt

pašmērķis, jo ikkatrā gadījumā jebkuras darbības veicamas,

samērojot tās ar bērna vislabākajām interesēm. Līdz ar to esot

nepieciešami likumdevēja noteikti kritēriji, kas attiecas uz

personām, kuras vēlas uzņemties bērna aprūpi, un kas ietver

zināmus ierobežojumus, lai preventīvi nodrošinātu bērna vislabāko

interešu ievērošanu. Apstrīdētā norma tikusi pamatota ar

nepieciešamību līdzvērtīgi citiem ciešā un ilgstošā saskarē ar

bērnu esošām personām noteiktajiem ierobežojumiem nodrošināt

bērnu drošību un prioritāri aizsargāt bērna tiesības.

Likumdevējs pirms tam, kad noteicis ierobežojumu, kas liedz

uzņemties aizbildņa pienākumus, jau esot veicis novērtējumu un

sašaurinājis to personu un to noziedzīgo nodarījumu loku, uz ko

šis ierobežojums attiecināms.

Bāriņtiesas rīcībā nonākot visaptveroša informācija par

personu, kura vēlas kļūt par aizbildni, tostarp arī par

personības iezīmēm. Šī informācija varot būt pietiekama vispusīga

izvērtējuma veikšanai un attiecīgi secināšanai, vai konkrētā

persona atbilst aizbildņa pienākumu pildīšanai. Gadījumā, kad uz

aizbildņa pienākumu pildīšanu pretendē persona, kas iepriekš

bijusi sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, būtu obligāti

pieprasāms psihologa atzinums par šīs personas veselības

stāvokli.

Tiesību normās, kas regulē jebkuru bez vecāku gādības palikuša

bērna ārpusģimenes aprūpes formu un citstarp arī adopcijas

lietas, attiecībā uz bērnam svešām personām tiekot saglabāti

stingri ierobežojumi, kas atbilstot bērna tiesībām un

vislabākajām interesēm. Personas, kas vēlas nodrošināt bērnam

ārpusģimenes aprūpi, esot nošķiramas pēc konkrētās personas un

konkrētā bērna tuvuma pakāpes. Ja par aizbildni varētu kļūt tikai

un vienīgi bērnam tuvas personas, piemēram, bērna tuvākie

radinieki vai personas, ar kurām viņš ilgstoši dzīvojis kopā

nedalītā saimniecībā, tad individuāls izvērtējums būtu pietiekams

apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

mērķa sasniegšanai.

Bērns pēc savas psiholoģiskās attīstības un emocionālā

brieduma pakāpes neesot pielīdzināms pieaugušam cilvēkam. Bērns

neizprotot sankciju un procesuālo darbību būtību. Tāpat esot

jāņem vērā tieši bērnu izdarītiem likumpārkāpumiem raksturīgā

motivācija, piemēram, intensīvais socializācijas un identitātes

formēšanās process. Proti, bērnam esot svarīga piederības izjūta,

piedzīvojumu meklēšana, vienaudžu atzinība. Indivīda smadzeņu

daļa, kas atbild par spēju prognozēt savas rīcības sekas un

uzņemties atbildību, turpinot attīstīties līdz pat 25 gadu

vecumam. Nepilngadīga persona vēl tikai turpinot attīstīt spējas

apzināties konkrētas rīcības iespējamās sekas, regulēt savas

emocijas, organizēt, plānot savu rīcību, risināt dažādas

problēmas. Tāpēc saistību starp nepilngadībā izdarītu noziedzīgu

nodarījumu un tā izdarītāja turpmāko dzīvi un rīcību varot

izsecināt tikai tādējādi, ka individuāli tiek izvērtēts katrs

atsevišķais gadījums.

Latvija esot uzņēmusies starptautiskās saistības, kas liek

noteikt ierobežojumus tādu personu tiesībām izvēlēties profesiju

un nodarbošanos, kuras ir bijušas sodītas par bērnu seksuālu

izmantošanu vai seksuālu vardarbību. Tāpēc individuāls

izvērtējums nekādā gadījumā nebūtu pieļaujams attiecībā uz

personām, kas izdarījušas dzimumnoziegumu.