5. pants

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

- uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmei.

Personas tiesības būt par bērna aizbildni esot iespējams

noteikt ar mazāk ierobežojošu regulējumu, paredzot kritērijus,

atbilstoši kuriem tiktu vērtēta potenciālā aizbildņa personība un

kuri vienlaikus spētu nodrošināt arī bērna pasargāšanu no

apdraudējuma. Aizbildņa iecelšanas tiesiskā regulējuma primārais

mērķis esot aizsargāt bez vecāku gādības palikuša bērna

intereses, nevis citas personas interesi būt par aizbildni. Taču,

lemjot par aizbildņa statusa piešķiršanu un objektīvi izsverot

personas piemērotību aizbildņa pienākumu pildīšanai, sodāmības

fakts - neatkarīgi no tās dzēšanas vai noņemšanas - būtu obligāti

vērtējams kopsakarā ar citiem personību raksturojošiem

apstākļiem.

Personas sodāmības fakts pats par sevi varot nebūt pietiekams

pamats tam, lai konstatētu pastāvošu vai nākotnē iespējamu bērna

apdraudējumu. Lai konstatētu, ka persona tiešām var apdraudēt

bērnu, esot nepieciešams ņemt vērā kriminālprocesā un soda

izciešanas laikā konstatētos apstākļus, laiku, ko persona

pavadījusi sabiedrībā, neizdarot jaunu noziedzīgu nodarījumu vai

citu likumpārkāpumu, personības izmaiņas laika gaitā, personas

raksturu, attieksmi, uzvedību un rīcību, tostarp attiecībās ar

bērniem. Iespējas veikt šādu individuālu un objektīvu izvērtējumu

gan esot ierobežotas, proti, atkarīgas no tā, ciktāl persona,

kura vēlas kļūt par aizbildni, ir atklāta un gatava sadarboties

ar speciālistiem un institūcijām.

Bāriņtiesas uzraudzība pār aizbildnību, tostarp uzraudzība pār

bērna tiesību un interešu ievērošanu aizbildņa ģimenē, tiekot

uzsākta ar brīdi, kad attiecībā uz konkrētu bērnu ir nodibināta

aizbildnība un iecelts bērna aizbildnis. No šā brīža aizbildnis

saskaroties ar vislielākajiem izaicinājumiem bērna aprūpē, un tad

arī esot iespējams vērot patieso bērna un aizbildņa mijiedarbību.

Turklāt izvērtējumam vajagot aptvert visu ģimeni. Ja vien

potenciālais aizbildnis nav bērna radinieks un bērns nav atradies

attiecīgās personas pastāvīgā aprūpē jau līdz aizbildnības

nodibināšanai, tad bāriņtiesas iespējas paredzēt konkrētā bērna

un viņa potenciālā aizbildņa mijiedarbību tādos apstākļos, kādi

varētu pastāvēt aizbildnības laikā, esot ierobežotas.

Aizbildnis esot persona, kas bērnam, kuram uz laiku vai

pastāvīgi atņemta iespēja augt savā ģimenē vai kura interesēs nav

pieļaujama palikšana tajā, aizstāj vecākus līdz brīdim, kad bērns

var atgriezties savā ģimenē. Praksē lielākoties aizbildnību

uzņemoties un par aizbildni tiekot iecelts kāds no bērna

radiniekiem. Aizbildnības nodibināšanas rezultātā bērnam primāri

esot nodrošināma vispārēja labklājība, kā arī tiesību un interešu

pārstāvība. Aizbildnības laikā starp bērnu un aizbildni varot

izveidoties ģimeniskas attiecības, taču aizbildnības

nodibināšanas rezultātā netiekot nodibināta ģimene juridiskā

izpratnē un aizbildnis neiegūstot vecāka tiesības un pienākumus

attiecībā uz bērnu.

Tas, vai par aizbildni ieceļams arī otrs laulātais, lai arī

viņš kā bērna vecāks varētu patstāvīgi, tiesiski darboties,

nodrošinot bērna tiesību un interešu īstenošanu, esot izvērtējams

atkarībā no katra konkrētā gadījuma apstākļiem. Otrs laulātais

par aizbildni būtu ieceļams sevišķi grūtas un sarežģītas

aizbildnības gadījumos.