9. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur.

Inese Lībiņa-Egnere - norāda, ka atsevišķos gadījumos

aizbildnim ar bērnu var izveidoties ģimeniskas saites, taču

aizbildnības institūts pats par sevi primāri nav vērsts uz

ģimenes izveidošanu vai saglabāšanu. Aizbildnības institūts

paredzot īpašu palīdzību bērniem, kas palikuši bez vecāku

gādības. Tādējādi apstrīdētās normas atbilstība Satversmes

110. pantam esot vērtējama nevis ģimenes, bet gan bērna

tiesību aizsardzības izpratnē.

Likums paredzot aizbildņa pienākumu rūpēties par aizbilstamo

kā konkrēta, faktiska uzdevuma veikšanu, bet nenosakot pienākumu

veidot un saglabāt ģimeniskas attiecības. Tādēļ esot būtiski

vērtēt un nošķirt gadījumus, kad par aizbildni bērnam kļūst tuvs

radinieks, kas uzņemas šo pienākumu nolūkā veidot ar bērnu

ģimeniskas un ciešas attiecības, no gadījumiem, kad aizbildnību

uzņemas trešā persona, kuru ar bērnu līdz aizbildnības

nodibināšanai nav saistījušas nedz radnieciskas, nedz ģimeniskas,

nedz kā citādi emocionāli tuvas attiecības. Šādā gadījumā persona

pildot aizbildnības pienākumu. Piemēram, par aizbildņiem praksē

kļūstot arī bāriņtiesu, bērnu aprūpes iestāžu un krīzes centru

vadītāji vai darbinieki. Vairumā šādu gadījumu ģimeniskā

attieksme un saikne neveidojoties, bet bērnam tiekot nodrošināta

viņam ikdienišķi nepieciešamā aprūpe. Tādēļ bērns, kas palicis

bez vecāku gādības, esot īpaši aizsargājams un nedrīkstētu

pieļaut pat ne minimālu pret viņu vērstas vardarbības risku.

Būtiski esot tas, lai visās darbībās tiktu ievērota bērna

vislabāko interešu prioritāte.

Šobrīd attiecībā uz aizbildnības nodibināšanu likumdevējs

neesot nošķīris gadījumus, kad par aizbildni kļūst persona, kuru

ar bērnu saista ģimeniskas vai radnieciskas attiecības, no tiem

gadījumiem, kad par aizbildni kļūst trešā persona, kurai ar bērnu

pirms aizbildnības nodibināšanas nav bijis nekādu emocionālu

saišu. Likumdevējs esot apzināti izšķīries par labu regulējumam,

kas pieļauj to, ka par aizbildni var tikt ieceltas arī trešās

personas, kurām ar bērnu pirms aizbildnības nodibināšanas nav

bijis radniecisku vai emocionālu saišu. Taču minētās situācijas

esot saturiski atšķirīgas. Ja likumdevējs nolemtu noteikt, ka

ciešas radnieciskās, ģimeniskās saites ar bērnu ir aizbildnības

nodibināšanas priekšnoteikums, tad būtu iespējams vērtēt to, vai

personai, kura vēlas uzņemties aizbildnību un kurai sodāmība ir

dzēsta, pēc konkrēta laika posma varētu tikt dota iespēja kļūt

par aizbildni.

Aizbildņa pienākums esot gādāt par bērna mantu un pārstāvēt

bērnu, kā arī lemt par citiem svarīgiem jautājumiem, kas var

ietekmēt bērna dzīvi un atbilst bērna vislabākajām interesēm.

Aizbildnis esot persona, kas vēlas uzņemties atbildību par bērna

aprūpi gadījumā, kad tas palicis bez vecāku gādības, un veikt

konkrētus pienākumus. Tāpēc apstrīdētā norma varētu tikt vērtēta

personas privātautonomijas kontekstā.

Aizbildnības gadījumā, piemēram, situācijā, kad bērns zaudējis

abus vecākus, esot būtiski rīkoties ātri - nekavējoties iecelt

viņam aizbildni, turklāt tādu, kas būtu kompetents un nekādā ziņā

neapdraudētu bērna tiesības. Šādā situācijā padziļināta un

attiecīgi ilgāka individuālās situācijas izvērtēšana varot radīt

nelabvēlīgas sekas, kas ietekmēs bērna vislabāko interešu

īstenošanu, un tāpēc būtu attaisnojama stingrāku prasību

izvirzīšana potenciālajam aizbildnim, tostarp arī aizliegums būt

par aizbildni personai, kura agrāk sodīta par vardarbīga

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

Ierobežojums, kas liedz trešajai personai tiesības būt par

aizbildni, ja vien ir izvērtēta informācija par attiecīgo

personību, tajā skaitā sodāmību par vardarbīgu noziedzīgu

nodarījumu, esot pamatots un kalpojot leģitīmam mērķim -

nodrošināt bērnam pēc iespējas objektīvi drošu aprūpi un vidi.

Līdz ar to esot pamatota stingrāku ierobežojumu noteikšana šādai

personai, ja tā izrādījusi vēlmi kļūt par aizbildni.

Secinājumu

daļa